Solidaritāte

Solidaritāte ir kopīga pleca sajūta: vienotība ar citiem kopējā lietā vai nelaimē, gatavība stāvēt kopā.

Vai esat ievērojuši, kā mainās jūsu pasaules uztvere, kad pārstājat būt viens — un kļūstat par daļu no «mēs»? Ne tikai paziņu kompānija, bet kaut kas vairāk: kopīga kustība, vienots solis, lauks, kurā jūsu «es» nepazūd, bet sāk elpot vienotā ritmā ar citiem. Lūk, šī sajūta — solidaritāte. Tā neprasa, lai jūs izšķīstu, gluži otrādi: tajā jūs pirmo reizi jūtaties pilnīgāks, jo jūsu spēks pārstāj būt piliens jūrā un kļūst par straumi, kas ietek upē.

Reiz filozofe Hanna Ārendte atzīmēja, ka patiesa politiska saikne dzimst nevis no kopīgas intereses, bet no kopīgas rīcības — no tā, ka cilvēki pulcējas kopā nevis peļņas dēļ, bet lai būtu kopā. Viņa runāja par «publisko telpu», kurā katrs paliek pats, bet viņu kopīgā klātbūtne rada kaut ko jaunu: pasauli, kurā viena rīcība atsaucas otrā. Tieši tā arī ir: altruisms un upuris pāraug apbrīnojamā stāvoklī, kad mana brīvība neierobežo jūsu, bet to pastiprina.

Šīs sajūtas paradokss ir tajā, ka tā paver durvis uz sevi caur citiem. Jūs paplašināties, paliekot pats. Šī sajūta ir pieredze, kurā atklājat savu spēku caur vienotību ar citiem: «es esmu stiprs, un kopā ar tevi mans spēks iegūst formu». Tā sākas ar atpazīšanu: «tu neesi svešs, tu esi daļa no manis šajā lietā». Un šajā atpazīšanā dzimst tā pati siltā viļņošanās, kad mugura jūt muguru, un skatiens sastop skatienu.

Kas notiek ar ķermeni solidaritātes brīdī? Varbūt jūs to atceraties: kad ejat vienā kolonnā ar citiem un jūsu soļi nejauši sinhronizējas, kļūstot par vienotu ritmu. Vai arī tad, kad sapulcē kāds izrunā vārdus, kurus jūs paši gribējāt teikt, un pēkšņi visā zālē izskan vienmērīga izelpa — it kā viens ķermenis būtu ieelpojis. Krūtīs parādās siltuma sajūta, nevis karstums, bet vienmērīgs, stabils siltums, kā no krāsns, ko kurat kopā. Pleci iztaisnojas, elpošana kļūst mierīgāka un dziļāka — jums vairs nav jāspiežas, aizsargājoties no pasaules, jo pasaule tagad ir blakus, tā elpo kopā ar jums.

Rīklē var rasties kamols, bet ne tāds, kas ir asaru priekšvēstnesis, bet drīzāk — apjoms, kas vēlas izplūst vārdā “jā” vai dziesmā. Dažreiz ādu pārklāj skudriņas, kad jūsu ķermenis atsaucas uz kaut ko lielāku par jums, uz kopējo lauku. Tā ir piederības vibrācija. Jūs jūtat, kā asinis plūst ātrāk, bet ne satraukumā, bet gan gatavībā. Ķermenis pārstāj būt atsevišķs cietoksnis — tas kļūst par tiltu uz citiem.

Šādos brīžos izzūd ierastais saspringums: jūs varat stāvēt plecu pie pleca ar svešinieku, un tas neizraisa diskomfortu — gluži otrādi, caur šo pieskārienu jūs it kā pārbaudāt realitāti: “mēs esam kopā, tas nav sapnis”. Ķermenis kļūst par savienojuma instrumentu: tajā vairs nav lieku žestu, tikai vienkārša klātbūtnes kārtība.

Zem solidaritātes bieži slēpjas kluss uzskats: “mums jābūt kopā, lai izturētu.” Tā skan kaut kur fonā, kā balss, kas atceras, ka vienatnē ir grūti, bet kopā — iespējams. Taču šajā uzskatā slēpjas arī lamatas: solidaritāte var pārvērsties par atkarību no grupas, par ilūziju, ka tikai “mēs” ir svarīgi, bet “es” — tikai zobrats. Īstā solidaritāte balstās nevis uz bailēm no vientulības, bet uz apzinātu izvēli: es esmu ar jums, jo es to vēlos, jo mūsu kopīgais mērķis ir tā vērts.

Solidaritātes psiholoģiskā sakne ir uzticībā. Mēs uzticamies viens otram nevis tāpēc, ka esam visu iepriekš pārbaudījuši, bet tāpēc, ka jūtam: šajā kopīgajā ritmā katrs paliek pats, bet ne pret otru. Tā ir uzticība, kas dzimusi nevis no akluma, bet no caurspīdīguma: es redzu jūsu šaubas, jūs — manas, un mēs tik un tā esam kopā. Uzskatam “man ir jāpalīdz” šeit nav vietas — solidaritāte dzimst no brīvas izvēles: “es esmu ar tevi, jo tu esi daļa no tās pašas pasaules, kurā es dzīvoju.”

Kad solidaritāti aizstāj grupiskums, rodas aizstāšana: “mēs” kļūst par vairogu pret paša bezspēcību. Bet patiesā sajūta ir platforma. Tā neslēpj jūs no pasaules, bet dod jums punktu, no kura jūs varat doties pasaulē kopā.

Kā tas jūtams:

• Jūtat, ka jūsu «es» nesaraujas punktā, bet izplešas, aizņemot vairāk vietas — it kā jūs būtu kļuvuši lielāki nekā vakar, un šajā pilnībā ir pārsteidzošs miers.
• Iekšpusē rodas skaidrība: jūs zināt, ka neesat vieni savos nodomos, un šīs zināšanas kļūst par iekšējo kodolu — siltu gaismas stabu, uz kuru var atbalstīties.
• Nāk dīvains vieglums lēmumu pieņemšanā: jūs pārstājat vilcināties, jo jūsu «jā» tagad ir pastiprināts ar miljonu citu «jā», un pat ja viņi klusē, jūs dzirdat viņu piekrišanu.
• Ķermenī parādās līdzsvara sajūta: jūs nepazaudējat sevi pūlī, bet gluži pretēji — pirmo reizi skaidri izjūtat savas robežas; tās neizdziest, bet kļūst elastīgas un vienlaikus uzticamas.

Iekšējais monologs:

• «Es neesmu viens. Man apkārt ir cilvēki, kuri domā par to pašu, elpo to pašu gaisu, un tā nav ilūzija — tā ir realitāte, kuru mēs radām tieši tagad.»
• «Mans spēks nav tikai mans; tas saplūst kopējā plūsmā, un šajā plūsmā es kļūstu vajadzīgs tieši tāds, kāds esmu, nevis tāds, kādam man vajadzētu būt.»
• «Tagad nav svarīgi, kurš pirmais, kurš pēdējais; svarīgi, ka mēs to darām kopā, un katrs solis atbalsojas citā, kā atbalss kalnos.»
• «Man nav jāupurē sevi, lai būtu daļa no kopējā mērķa; pietiek vienkārši būt šeit, ar atvērtām plaukstām un gatavību spert soli uz priekšu, ja būs nepieciešams.»

No malas solidaritāte ir redzama žestos, kas ir gandrīz nemanāmi, bet runā daudz. Jūs sākat runāt nevis “es”, bet “mēs” — ne speciāli, vienkārši vārdi paši maina formu. Jūsu gaita kļūst mērenāka, jūs nesteidzaties apsteigt citus, bet pielāgojaties kopējam ritmam. Jūs varat uzlikt roku uz kaimiņa pleca — no vienkāršas cilvēciskas vēlmes pateikt: «es esmu šeit, es esmu ar tevi».

Grupā, kur valda solidaritāte, cilvēki biežāk skatās viens otram acīs, nevis zemē. Viņi klausās, nepārtraucot, un, kad kāds runā, pārējie nenovērš uzmanību — viņu uzmanība ir sakopota vienā punktā. Pat klusumā ir saskaņa: jūs varat sēdēt blakus, neteikdami ne vārda, un just, ka visi ir aizņemti ar vienu — kopēju klātbūtni.

Kad solidaritāte ir spēcīga, jūs pamanāt, ka sākat rīkoties ātrāk un saskaņotāk: ja jāpārvieto kaut kas smags, rokas stiepjas vienlaikus; ja jāatbalsta kāda runa, galvas māj vienoti. Tā nav apmācība — tas ir ķermenis, kas atcerējies, ka tas ir daļa no lielāka ķermeņa.

Solidaritāte uzplaukst tur, kur ir kopīgs mērķis vai kopīgi draudi. Tā var rasties nelielā kolektīvā, kur cilvēki ilgi strādā plecu pie pleca un pēkšņi atklāj, ka viņu šķirtība ir ilūzija. Vai lielpilsētā, kad svešinieki apvienojas, lai palīdzētu citam cilvēkam, kas nonācis nelaimē. Solidaritātes sociālais konteksts ir lauks, kur personīgās robežas nepazūd, bet kļūst caurlaidīgas kopīgai jēgai.

Mūsdienu pasaulē, kur mums ir iemācīts būt autonomiem un pašpietiekamiem, solidaritāte bieži šķiet kaut kas arhaisks. Taču tieši tagad, informācijas pārslodzes laikmetā, mēs to atkal meklējam: profesionālajās kopienās, interešu grupās, tiešsaistē, kur cilvēki no dažādām valstīm apvienojas ap kādu vērtību. Tomēr virtuālā solidaritāte ne vienmēr pāriet realitātē: patīk — tas vēl nav solis, bet kopīgošana — nav rīcība. Patiesa saikne prasa risku: izkāpt, pateikt, iziet no bezsejas “es” publiskajā “mēs”.

Sociālajā dinamikā solidaritāte var būt gan dziedinoša, gan postoša. Kad grupa apvienojas pret kādu, tā vairs nav solidaritāte, bet koalīcija. Patiesa sajūta nedala pasauli “savējos” un “svešajos” — tā vienkārši rada telpu, kur ikviens var tikt pieņemts, ja tas dala kopīgu nodomu. Tai nav vajadzīgs naids pret ienaidnieku, tai ir vajadzīga mīlestība pret kopīgu lietu.

Kādreiz solidaritāte tika uztverta kā dabisks bara likums: kopā ir vieglāk izdzīvot, kopā vieglāk medīt, kopā vieglāk aizstāvēties. Tā bija gandrīz vai instinkts, kam nebija vajadzīgs skaidrojums. Laika gaitā, attīstoties civilizācijai, šī sajūta sāka tikt apzināta kā morāla izvēle. Antīkajās pilsētvalstīs solidaritāte tika saprasta kā pilsonisks tikums — gatavība atdot dzīvību par savu dzimto pilsētu, par kopējo labumu. Tā nebija tikai emocija, bet gan pienākums.

Viduslaikos solidaritātes ideja savijās ar reliģisko kopienu: mēs visi esam Dieva bērni, un tāpēc mums ir jārūpējas vienam par otru. Baznīca sludināja žēlsirdību, bet bieži vien — kā pienākumu, izspiežot dzīvo sajūtu. Vēlāk, Apgaismības laikmetā, solidaritāte sāka pārveidoties par politisku kategoriju: revolūcijas parādīja, ka cilvēki var apvienoties nevis pēc asinīm, bet pēc idejas. “Brīvība, vienlīdzība, brālība” — brālība kļuva par solidaritātes sinonīmu, bet tā joprojām smaržoja pēc šķiru cīņas asinīm.

20. gadsimtā solidaritāte ieguva jaunas nokrāsas: no arodbiedrību kustībām līdz starptautiskām kampaņām par cilvēktiesībām. Šodien mēs dzīvojam kultūrā, kurā solidaritāte bieži tiek komercializēta — to izmanto kā zīmolu, kā mārketinga triku. Bet vienlaikus pieaug pieprasījums pēc patiesas vienotības: cilvēki ir noguruši no vientulības pūlī, no virtuālajām saitēm, kas nedod siltumu. Mūsdienu solidaritātes izpratne ir būt kopā apzināti: izvēlēties vienotību, nezaudējot sevi, un uzņemties atbildību par šo izvēli.

• Solidaritāte vs Piederība: piederība — «es esmu savējais šeit, man ir vieta starp šiem». Solidaritāte — «mēs esam kopā šajā lietā», plecu pie pleca par kopīgo. Piederība ir par iesakņošanos; solidaritāte — par kopēju fronti.
• Solidaritāte vs Savstarpēja sapratne: savstarpēja sapratne — «mēs saprotam viens otru», sakrituši prāti un jūtas. Solidaritāte — «mēs esam kopā šajā lietā», sakrituši pozīcijā un esam gatavi stāvēt kopā. Sapratne ir par dvēseļu satikšanos; solidaritāte — par kopējo ierindu.

Pretstats: Sāncensības gars — nostāda jūs pret citiem — “kurš kuru, man jābūt pirmajam”. Solidaritāte nostāda blakus, plecu pie pleca — “mēs esam kopā, tava uzvara ir mana”, un spēks dzimst nevis no pārākuma, bet no vienotības.

Kad solidaritātes ir pārāk daudz, tā var pārvērsties saplūšanā. Jūs pārstājat dzirdēt savu balsi, jūsu robežas izplūst, un jūs dzīvojat tikai no citu cilvēku gaidām. Katrs “mēs” sāk biedēt, jo tajā nav vietas jūsu “es”. Grupā jūs jūtaties aprīts, nevis stiprināts. Šāda pārmērīga solidaritāte jau ir atkarība: jūs baidāties palikt viens, jo bez grupas nezināt, kas jūs esat.

Otrā polā ir solidaritātes trūkums, dziļa izolācija. Kad jūs nevarat pievienoties nevienam, kad jebkura savienība šķiet drauds, bet svešs plecs — iejaukšanās brīvībā. Tad pasaule pārvēršas par arēnu, kur katrs ir par sevi, un jūs šo vientulības nastu nesat ar lepnumu, bet iekšā — nogurums no bezgalīgā “es”. Jūs atsakāties no kopējā spēka, jo neuzticaties nevienam, un šī neuzticēšanās kļūst par būru.

Veselīga solidaritātes izdzīvošana ir elastība: jūs protat būt gan viens, gan kopā ar citiem, nezaudējot veselumu nevienā no situācijām. Jūs izvēlaties, kad stāties kopējā rindā, bet kad — atkāpties, lai atpūstos. Tas ir kā elpošana: ieelpa — jūs esat daļa no pasaules, izelpa — jūs atgriežaties pie sevis. Neviens no poliem nekļūst par absolūtu, un solidaritāte paliek dzīva, nevis rituāla.

Dažādās kultūrās solidaritāte ir saprasta atšķirīgi. Japāņu tradīcijā pastāv jēdziens «va» (harmonija), kas ietver ne tikai piekrišanu, bet aktīvu kopējā miera uzturēšanu, piekāpjoties un izrādot savstarpēju cieņu. Šeit solidaritāte ir kluss darbs, kurā ikviens seko savai uzvedībai, lai netraucētu veselumam. Āfrikas filozofijā «ubuntu» solidaritāte ir pati cilvēka būtība: «es esmu, jo mēs esam». Personība nepastāv bez kopības, un šī kopība nav par pakļaušanos, bet par savstarpēji radošu deju.

Antīkajā filozofijā solidaritāti bieži saistīja ar pilsonisko draudzību — to vienotību, kas satur kopā polisu. Taču atšķirībā no austrumu pieejām, šeit lielāks uzsvars ir uz individuālu izvēli: es izvēlos būt ar jums, jo mēs dalāmies vērtībās. Interesanti, ka kristīgajā tradīcijā solidaritāte ieguva nosaukumu «sobornost» — vienotība mīlestībā, kurā katrs saglabā savu unikalitāti, bet visi kopā veido vienu ķermeni.

Mūsdienu globālajā kultūrā solidaritāte bieži izpaužas kā atbilde uz katastrofām: cilvēki apvienojas, lai palīdzētu cietušajiem, taču šī vienotība reti ilgst ilgāk par ziņu ciklu. Kultūras konteksts šodien ir izaicinājums: kā saglabāt solidaritāti nevis kā uzliesmojumu, bet kā ilgtspējīgu stāvokli? Iespējams, atbilde slēpjas nevis krīzēs, bet ikdienas praksēs: kaimiņu savstarpējā palīdzībā, godīgā sarunā, kopīgā darbā pie tā, kas ir svarīgs.

Literatūra

Džona Steinbeka romānā «Dusmu vīnogas» solidaritāte izdīgst cauri putekļiem un izmisumam, pārvēršot izkaisītos klejotājus vienotā organismā. Autors parāda, ka galējā spēku izsīkuma brīdī pāreja no «es» uz «mēs» kļūst par vienīgo veidu, kā izdzīvot un saglabāt cilvēka cieņu. Tā ir atziņa, ka kopīgā nelaime padara ikvienu par vienas lielas, nesaraujamas likteņa daļas dalībnieku.

Glezniecība

Ketē Kolvices ofortos no cikla «Audēju maršs» cilvēku figūras saplūst vienā tumšā straumē, kur individuālās iezīmes piekāpjas kopīgai gribai. Māksliniece izmanto asus, kontrastējošus triepienus, lai nodotu spēku, kas dzimst ciešā plecu saskarē, kad katrs atsevišķs cilvēks iegūst balsi tikai kopējā kustībā. Šeit nav vietas vājumam, jo šī soļa ritmu nosaka neizbēgamā apziņa par savu taisnību.

Mūzika

Koris «Va, pensiero» no Džuzepes Verdi operas «Nabuko» savij tūkstošus balsu vienā plašā, pārpeldošā melodijā, kas šķiet spējīga pārvarēt jebkuras sienas. Vienbalsība šeit ir nesagraujama saikne starp tiem, kas dalās vienā sapnī un vienā cerībā. Šajā muzikālajā audumā personiskās ciešanas izšķīst varenā vienotībā, iegūstot visas tautas mērogu.

Kino

Filmā «Lepnums» Metjū Vorkass ar pārsteidzošu sirsnību parāda, kā visnegaidītākās savienības spēj iznīcināt aizspriedumus un mainīt vēstures gaitu. Kad ogļraču ciemats un Londonas aktīvisti atrod kopīgu valodu, ekrāns piepildās ar patiesa atbalsta gaismu, ļaujot skatītājam dziļi ieelpot šo vienotības enerģiju un piepildīt ar to savu sirdi, lai saglabātu ticību cilvēciskajai tuvībai ilgi pēc beigu titriem.

Izdzīvot solidaritāti nozīmē atļauties būt daļai no kaut kā lielāka, neaizsargājoties pret to. Sāciet ar mazumiņu: pamaniet, kad stāvat plecu pie pleca ar kādu metro vai rindā, un sajūtiet, ka neesat sāncenši par vietu, bet gan ceļa biedri vienā ceļojumā.

1. Atverieties citam caur vienkāršu žestu. Ļaujiet sev uzsmaidīt svešiniekam, kurš arī gaida autobusu lietū. Šajā vienkāršajā žestā — solidaritātes sakne: atzīšana, ka esam kopā šajā pasaulē.
2. Nesteidziniet vienotību — ļaujiet tai izaugt no kopīga pārdzīvojuma. Nemēģiniet ar varu radīt kopību. Solidaritāte dzimst pati, kad ir kopīgs pārdzīvojums: prieks, bēdas, grūtības. Jūsu uzdevums ir atvērties, lai jūsu “es” varētu satikties ar citu “es”, nevis piespiest citus būt blakus. Strīdā tā vietā, lai pierādītu savu taisnību, pamēģiniet atrast telpu, kur var pastāvēt abas patiesības. Tie ir kopīgi jaunas skaņas meklējumi.
3. Apzinieties saikni caur ievainojamību, nevis caur spēku. Kad šķiet, ka esat viens savos pārdzīvojumos, atgādiniet sev: tieši šajā mirklī miljoniem cilvēku izjūt to pašu. Solidaritāte sākas nevis ar lozungiem, bet ar godīgu atzīšanos: «Arī man mēdz būt slikti, un es vairs neizliekos, ka tieku galā viens.» Tieši tad, kad nokrīt visvarenības maska, starp cilvēkiem piedzimst klusa, gandrīz ritmiska saskaņa, kurai vārdi nav vajadzīgi.

Patiesi dziļi to izjutu kādā naktī, kad gāju cilvēku kolonnā pa pilsētu un pēkšņi pamanīju, ka mani soļi paši no sevis sakrita ar blakus ejošā svešinieka soļiem — un šis kopīgais, bezvārdu ritms piepildīja mani ar klusu prieku, kam nebija vajadzīgi vārdi. Solidaritātei nevajag saukļu — tā runā ķermeņu un siržu valodā.

Reizēm vienoti izelpot blakus tam, kurš elpo tajā pašā ritmā, neizsitoties no sava, izrādās visdziedinošākā kustība.