Nemīlētības sajūta

Nemīlētības sajūta ir stabils iekšējs uzskats “mani nemīl”, kas iekrāso jebkuras attiecības. Uzmanības zīmes tiek devalvētas, bet to iztrūkums apstiprina spriedumu.

Vai esat kādreiz pieķēris sevi pie domas, ka ap jums ir blīva siena, caur kuru siltums neizplūst? Cilvēki blakus – smaida, runā, pieskaras. Bet iekšā ir tukšums, it kā jūs būtu stikla lode, kurā gaisma krīt, bet nesilda. Tā ir nemīlētības sajūta. Tā nav par to, ka blakus neviena nav. Tā ir par to, ka jūs nejūtaties pieņemts un dārgs. Jūs gaidāt kaut ko, kam jānāk no ārpuses, un katru reizi, kad gaidas nepiepildās, uzskats nostiprinās: «Es neesmu tāds. Manī nav ko mīlēt».

Otra cilvēka uzmanība ir reta dāvana: mīlestība sākas nevis ar pierādījumiem, bet ar vienkāršu žestu – būt pamanītam. Kad šī žesta nav, pasaule kļūst bezkrāsaina. Jūs sākat meklēt mīlestības zīmes, bet tās paiet garām, jo iekšējais filtrs jau ir nokrāsojis visu pelēkos toņos.

Šajā sajūtā ir dīvains klusums. Ne mierīgs, bet saspringts. Jūs skatāties uz cilvēkiem un domājat: «Kāpēc viņi citiem, nevis man?» Bet atbilde – nav viņos. Tā ir tajā domā, ko nēsājat iekšā: «manī nav nekā, ko varētu mīlēt». Jūs radījāt šo secinājumu no pagātnes pieredzes, no vārdiem, kas reiz teikti, no neizteikta maiguma. Un tagad katrs notikums tikai apstiprina to. Jūs pats esat ieslēdzis sevi būrī, kur mīlestība ir tas, ko esat nopelnījis, nevis tas, ko var vienkārši pieņemt.

Šī sajūta dzīvo ķermenī kā smagums, kas nepadodas elpošanai. Jūs nevarat ievilkt pilnu krūti gaisa – tas iestrēgst kaut kur pa vidu. Kakls savelkas, it kā gribētu aizturēt kliedzienu, kas nekad neizlauzīsies. Zem krūtīm ir aukstums, it kā būtu norijis ledus gabaliņu. Vai otrādi – karstums, seja deg, kad iedomājaties, ka kāds varētu jūs atraidīt.

Mugura kļūst sastingusi. Pleci paceļas līdz ausīm, aizsargājot kaklu. Jūs it kā saraujaties, slēpjaties no neredzama trieciena. Reizēm muskuļi sāk trīcēt sīkās trīsās – tas ir sasprindzinājums, kas neatrod izeju. Acis kļūst blāvas, skatiens vērsts uz iekšpusi, jūs neskatāties uz citiem – jūs skatāties uz savām paša bailēm.

Gadās, ka jūs nemaz nejūtat ķermeni. Notirpums – roka ir “sveša”, kājas kā vate. Ķermenis atslēdzas, lai nejustu šīs trulās sāpes. Jūs gribat paslēpties, aiziet miegā, aizmirstībā. Pat tad, kad esat nomodā, iekšpusē ir it kā sastingis ūdens. Ne kustības, ne uguns. Tikai šis aukstais kamols krūtīs, kas nekūst ne no tējas, ne no siltas segas. Jo tas – nav temperatūra, tā ir ticība, ka jūs nav vērts sildīt.

Aiz nemīlētības sajūtas vienmēr slēpjas viens spēcīgs uzskats: “Man ir jādod mīlestība, un, ja es to nesaņemu, tad es neesmu pietiekami labs.” Šis uzskats ir lamatas. Jūs uz mīlestību raugāties kā uz preci, kas jānopelna ar darbiem, skaistumu, panākumiem. Bet mīlestība nav pērkama. Tā vai nu ir, vai nav. Kad esat apsēsti ar domu “kā to nopelnīt”, jūs pārstājat saskatīt tās sīkās siltuma izpausmes, kas jau pastāv.

Iekšā mīt tiesnesis, kas nenogurstoši salīdzina. Viņš saka: “Paskaties, kā viņu apskauj, bet tevi – nē. Viņš izteica viņai komplimentu, bet tev – ne vārda. Viņi smejas, bet tu esi ārpus loka.” Šis tiesnesis balstās uz solījumu, ka par nevainojamību pienākas mīlestība. Bet tie ir meli. Jūs nevarat kontrolēt citu jūtas. Jūs varat tikai atvērties vai aizvērties.

Vissāpīgākais nav mīlestības trūkums, bet tas, ka jūs pats sev nedodat tiesības uz to. Jūs to atgrūdat, kad tā nāk, jo neticat sirsnībai: “Viņi vienkārši ir laipni, tāds viņiem raksturs, tas nav par mani.” Jūs noniecināt katru soli pretī. Un iekšā paliek tikai dobja klusums. Uzskats “mani nav par ko mīlēt” kļūst par pašpiepildošu pravietojumu: jūs uzvedaties tā, ka cilvēki patiešām sāk attālināties, un tas atkal apstiprina jūsu taisnību. Aplis ir noslēdzies.

Šī sajūta nav notikums, bet fons. Tā plūst zem ikdienas kā pazemes upe. Jūs varat smaidīt sapulcē, bet iekšā – tukšums, ko nekas neaizpilda. Laiku pa laikam šī upe iznirst virspusē – vakarā, vientulībā, kad klusums kļūst pārāk skaļš. Jūs mēģināt sevi nomierināt ar racionāliem argumentiem, bet tie nestrādā. Jo racionalitāte ir bezspēcīga pret šo.

Kā tas jūtams:

• Jūs esat cilvēku vidū, bet jūtaties neredzams – it kā atrastos caurspīdīgā kokonā, kas laiž cauri gaismu, bet ne siltumu.
• Katrs “sveiks” un smaids jums šķiet formāls – jūs tajos meklējat slēptu aukstumu un atrodat to, pat ja tā nav.
• Jūs pieķerat sevi pie domas, ka citi ir dabiski atraisīti, bet jums jāspēlē cilvēka loma, ar kuru viss ir kārtībā – un jūs nogurstat no šīs lomas.
• Vēders savelkas, kad kāds novēršas vai saka “vēlāk” – jūs tajā saskatāt personisku atraidījumu.
• Dažreiz nāk pēkšņa vēlme pazust – nevis mirt, bet vienkārši pārstāt būt, lai nejustu šo smagumu.

Iekšējais monologs:

• “Kāpēc viņai ir viegli, bet man tik grūti? Kas viņā ir tāds, kā manī nav?”
• “Es atkal paliku malā. Laikam esmu garlaicīgs, neinteresants, ar mani nav par ko runāt.”
• “Ja viņi zinātu, kā es jūtos, viņi saprastu. Bet nevar parādīt vājumu – tad noteikti novērsīsies.”
• “Viņa pateica ‘paldies’ pārāk sausi. Es viņai neesmu vajadzīgs. Es nevienam neesmu patiesi vajadzīgs.”
• “Ja es būtu (cits – gudrāks, skaistāks, veiksmīgāks), tad mani mīlētu. Bet es esmu es, un ar to nepietiek.”

Šis monologs iekšā griežas bez apstājas. Jūs zināt katru vārdu, bet nevarat to izslēgt. Jo tas nav tikai domas – tā ir pati jūsu pārdzīvojuma auduma struktūra.

No malas jūs varat šķist atturīgs. Jūs nemeklējat kontaktu, nesperat pirmo soli. Kompānijā jūs turaties mazliet malā, lai gan neviens jūs nedzen prom. Jūs smaidāt retāk, smiekli šķiet saspringti. Citi var domāt, ka esat nesabiedrisks vai lepns. Bet patiesībā jūs vienkārši baidāties, ka jūsu vajadzība pēc mīlestības tiks noraidīta, tāpēc to neizrādāt.

Jūs mēdzat piekāpties, izvairīties no konfliktiem, teikt “kā gribi” – tikai lai neriskētu ar siltumu. Dažreiz jūs, gluži pretēji, kļūstat agresīvs, dzēlīgs, it kā uzbrūkot pirmais, lai neļautu sevi ievainot. Jūsu attiecības ar tuvajiem var būt cikliskas: jūs reizēm tiecaties pie viņiem, reizēm atgrūdat, pārbaudot: “Vai tu aiziesi? Un, ja es sāpinu – vai tu tomēr paliksi?”

Jūs bieži atceļat tikšanās, atrodat iemeslus neiet tur, kur jābūt atklātam. Jūs nezvanāt pirmais – gaidāt, ka piezvanīs jums. Kad kāds raksta ziņu, jūs varat neatbildēt stundām – iekšēji baidāties, ka atbilde būs auksta, un labāk atlikt šo brīdi. Dažreiz jūs pilnībā iegrimstat darbā, mācībās, hobijos – tajā, ko varat kontrolēt un kur saņemat atzinību par rezultātu, nevis par sevi.

Šī sajūta rada specifisku dinamiku pāros, ģimenēs, draudzībā. Jūs nemitīgi meklējat apstiprinājumu savai nozīmībai, bet nespējat tam noticēt. Partneris var teikt «es tevi mīlu», bet jūs iztaujāsiet: «Par ko? Vai esi pārliecināts? Un kāpēc tad tu vakar to neteici?» Jūs interpretējat jebkuru kavēšanos, jebkuru nogurušu skatienu kā pierādījumu nemīlētības sajūtai.

Jūs pieprasāt no citiem, lai viņi pastāvīgi pierāda savu uzticību, bet paši neesat gatavi riskēt un atvērties. Jūs gaidāt, ka otrs nolasīs jūsu neizteiktās vēlmes, un apvainojaties, ja tas nenotiek. Jūs varat ilgi klusēt, krāt neapmierinātību un tad eksplodēt sīkuma dēļ, kas patiesībā ir tikai aisberga virsotne sāpēm.

Darbā jūs cenšaties būt neaizvietojams – lai jūs novērtētu, lai jūsu eksistence būtu attaisnota. Bet pat priekšnieka uzslava jums šķiet formāla: «Viņš vienkārši ir pieklājīgs.» Jūs salīdzināt sevi ar kolēģiem, kuri saņem vairāk atzinības, un jūtaties neredzams. Draugu pulkā jūs varat būt lielisks klausītājs, bet reti stāstāt par sevi – baidāties, ka jūsu stāsti nevienam nav interesanti. Jūs dodat, bet neņemat, un pamazām izsīkstat.

Senatnē nemīlētības sajūta netika izdalīta kā atsevišķa emocija. Cilvēki bija daļa no cilts, un izraidīšana nozīmēja nāvi. Mīlestības trūkums bija burtisks izdzīvošanas drauds, un ķermenis reaģēja ar trauksmi, bailēm, pakļaušanos. Tika uzskatīts, ka, ja neesat pieņemts, jums jāizpērk vaina vai jāmainās. Nemīlētības sajūta toreiz tika uztverta kā objektīvs fakts – “mani noraidīja, tātad es izdarīju kaut ko nepareizi”.

Līdz ar individualitātes un psiholoģijas attīstību 20. gadsimtā šo sajūtu sāka pētīt dziļāk. Ērihs Fromms rakstīja, ka mūsdienu cilvēks bieži vien neprot mīlēt, bet meklē “būt mīlētam”, paliekot pasīvs. Šodien mēs saprotam: nemīlētības sajūta ir iekšēja nostādne, kas veidojas agrīnās attiecībās ar vecākiem. Ja bērns nav saņēmis beznosacījuma pieņemšanu, viņš šo sajūtu var ienest pieaugušo dzīvē.

Mūsdienu kultūra to pastiprina. Sociālie tīkli rada ilūziju, ka visi (izņemot jūs) ir mīlēti, skaisti, veiksmīgi. Jūs salīdzinat savu iekšpusi ar citu skatlogu un jūtaties nepilnvērtīgs. Pašpalīdzības industrija piedāvā receptes “kā iemīlēt sevi”, bet bieži vien tās ir tikai vēl vienas skrējiens pēc apstiprinājuma. Mēs joprojām meklējam mīlestību ārpusē, lai gan avots ir iekšā. Izpratnes evolūcija virzās no ārējā (cilts, noteikumi) uz iekšējo (sava vērtība, spēja pieņemt). Bet šis ceļš nav viegls.

• Nemīlētības sajūta vs Atraidītība: nemīlētības sajūta ir hronisks fons: «mani nav par ko mīlēt», klusi un pastāvīgi. Atraidītība ir ass dūriens konkrētā mirklī: mani atgrūda, pateica «nē». Nemīlētība sāp gadiem; atraidītība apdedzina tagad.
• Nemīlētības sajūta vs Vientulība: nemīlētības sajūta ir par saiknes kvalitāti: cilvēki blakus ir, bet siltumu un pieņemšanu nejūti, «mani nemīl». Vientulība ir par saiknes trūkumu: blakus nav neviena patiesi tuva. Var būt pūlī un nemīlēts; var būt viens un zināt, ka esi mīlēts. Viens ir «mani nesilda»; otrs — «es esmu viens».

Pretstats: Mīlestība — silda ar sajūtu “es esmu dārgs, mani mīl un pieņem tādu, kāds esmu”. Nemīlētības sajūta saldē ar pretējo — “es nevienam neesmu vajadzīgs, mani nav par ko mīlēt”, un pasaule šķiet vienaldzīga pret pašu jūsu eksistenci.

Vairāk līdzīgu:

Kad nemīlētības sajūta ir pārāk spēcīga, tā kļūst par indīgu plīvuru. Jūs redzat pasauli tikai caur šo prizmu. Jebkuru neitrālu notikumu – sarunu biedrs nepasmaidīja – jūs interpretējat kā apstiprinājumu savam nevērtīgumam. Jūs dzīvojat pastāvīgā spriedzē, it kā gatavotos triecienam. Tas noved pie depresīviem stāvokļiem, trauksmes, apātijas. Jūs pārstājat priecāties, zaudējat interesi par dzīvi, jo tā šķiet bezcerīga. Jūs varat ieslīgt atkarībā no attiecībām – ķerties pie katra, kas dod kaut pilienu siltuma, un ciest, kad viņš aiziet.

Otrā galējībā – kad šī sajūta ir pilnībā apspiesta. Jūs esat pārliecinājis sevi, ka jums neviens nav vajadzīgs, ka mīlestība ir vājums. Jūs esat kļuvis par “neatkarīgu” – strādājošu robotu, kas nevienu nelaiž sev klāt. Jūs pat varat lepoties ar savu autonomiju. Bet iekšienē – sausums, aukstums, krāsu trūkums. Jūs nejūtat ne prieku, ne skumjas – tikai tukšumu. Apspiestā nemīlētības sajūta bieži izpaužas kā cinisms, sarkasms, citu jūtu noniecināšana. Jūs smejaties par “saldsērīgām” attiecībām, bet slepeni apskaudat tos, kas atļaujas būt neaizsargāti.

Veselīgais ceļš nav atbrīvoties no šīs sajūtas, bet gan to pamanīt, atzīt: “Jā, šobrīd es jūtos nemīlēts. Tā ir tikai sajūta, tā nāk un aizies.” Un ieraudzīt, ka tā nav visa patiesība par jums. Ka ir cilvēki, kas jūs mīl, kaut arī nepilnīgi. Ka mīlestība var izpausties nevis tajā formā, kādu jūs gaidāt. Un ka jūsu vērtība nav atkarīga no “patīk” skaita vai apskāvieniem.

Dažādās kultūrās nemīlētības sajūta tika izkrāsota atšķirīgi. Antīkajā traģēdijā tā bija likteņa sastāvdaļa: varoni mīlēja dievi vai cilvēki – vai nemīlēja, un tas bija iepriekš noteikts. Karena Hornija savos darbos rakstīja, ka nemīlētības sajūta (saistīta ar bērna bazālo trauksmi) ir dziļa neaizsargātības izjūta naidīgās pasaules priekšā, kas liek cilvēkam visu mūžu meklēt kompensāciju beznosacījuma apstiprinājuma veidā. Taču šie meklējumi ir aktīvi, nevis pasīvas ciešanas.

Kristīgajā tradīcijā mīlestība pret Dievu un tuvāko bija augstākā vērtība. Nemīlētības sajūta varēja tikt interpretēta kā ticības pārbaudījums – kad cilvēks jūtas pamests no Dieva (kā pats Kristus pie krusta: “Mans Dievs, kāpēc tu mani atstāji?”). Taču šajā pašā tradīcijā ir apsolījums par beznosacījuma mīlestību, kas tiek dota dāvanā, nevis par nopelniem.

Austrumu tradīcijās, piemēram, budismā, ciešanas no nemīlestības tiek uzskatītas par pieķeršanos ego. Jūs ciešat, jo identificējaties ar “es”, kam jābūt mīlētam. Atbrīvošanās nāk ar izpratni, ka nav atsevišķa “es”, kas jāmīl – ir esības plūsma. Taču tas ir sarežģīts ceļš, ne visiem.

Mūsdienu Rietumu pasaulē nemīlētības sajūta ir kļuvusi gandrīz par epidēmiju. Mēs dzīvojam “izvēles brīvības” laikmetā, taču šī brīvība bieži vien pārvēršas vientulībā. Panākumu, izskata, sociālā statusa kults padara mīlestību nosacītu: “Tu esi mīlestības cienīgs, ja…”. Mēs esam aizmirsuši, ka mīlestība var būt vienkārši tāpat – par to, ka jūs elpojat. Un vēsturiskā mācība, iespējams, ir tāda, ka katrs gadsimts meklēja atbildi uz šo jautājumu, bet neviena ēra nav devusi galīgu recepti.

Literatūra

Romānā «Džeina Eira» Šarlote Brontē apraksta bērnību Geitshedā kā bezgalīgu ziemu, kur katrs aizbildņu skatiens ir piesūcināts ar atsvešinātības aukstumu. Mazā varone mācās uztvert savu neredzamību kā vienīgo iespējamo eksistences formu pasaulē, kur viņai nav sagatavota ne kripatiņa siltuma. Šī sajūta kļūst par pamatu viņas raksturam — cietam kā akmenim un caururbjoši vientuļam.

Glezniecība

Pablo Pikaso «Absinta cienītāja» iemūžina sievieti, kuras rokas cieši sakrustotas uz krūtīm, it kā viņa mēģinātu sevi noturēt no sairšanas. Viņas pozā nav atslābuma, tikai krampjveida mēģinājums aizstāt svešu pieskārienu ar savējo, auksto apskāvienu. Krāsu gamma, kas austa no sāpīgiem ziliem un zaļganiem toņiem, izceļ to tukšumu, kuru nespēj piepildīt neviens dzēriens.

Mūzika

Garīgā dziesma «Sometimes I Feel Like a Motherless Child» skan kā vilcinoša vaidu skaņa, dzimusi no pašiem cilvēciskās dabas dziļumiem. Šajā melodijā vientulība pārstāj būt personiska drāma un pārvēršas par kopīgu, gandrīz taustāmu stāvokli, kur mīlestības trūkums izjūtams kā zemes trūkums zem kājām. Zemās, vilcinošās notis nemeklē atrisinājumu, tās tikai liecina par to, ko nozīmē iet cauri pasaulei bez mātes spārna ēnas.

Kino

Ingmara Bergmana «Rudens sonāte» izspēlējas smacīgā viesistabā, kur nakts gaisma izgaismo mātes un meitas sejas, sastingušas gaidībās pēc atzīšanās, kas nekad neizskanēs. Kamera uzmanīgi seko mikroskopiskām izmaiņām viņu sejas izteiksmēs, fiksējot, kā vārdi, kas izmesti tukšumā, pārvēršas ledus šķembās, ievainojot abus šī ilgstošā, mokošā dialoga dalībniekus. Ielūkojoties šajos tuvplānos, kur katrs žests kļūst par liecību neatgriezeniskam zaudējumam, var ļaut sev paskatīties uz šo sāpīgo pieredzi kā uz atrautu, savā mākslinieciskajā stingrībā pabeigtu tēlu, kas pastāv kinoteātra drošajā klusumā.

1. Kļūstiet par debesīm, nevis mākoni. Vienkārši apsēsties un sajust: šo sajūtu. Tā ir. Tā plūst caur ķermeni, caur domām. Jums nav pienākuma ar to cīnīties vai to mainīt. Jūs vienkārši varat atrasties tai līdzās. Kā ar mākoni. Tas atnāca – tas aizies. Bet atslēga nav ar varu to aizdzīt, bet gan apzināties: jūs neesat šis mākonis. Jūs esat debesis, kurās mākoņi peld garām.

2. Mainiet vektoru no meklēšanas ārpusē uz atdevi. Viens no dziļākajiem soļiem – pārstāt meklēt mīlestību kā kaut ko, kas jāsaņem, un sākt ievērot, ka jūs jau dodat. Kad esat sirsnīgs pret otru – pat ja bez atbildes, – tajā brīdī jūs kļūstat par siltuma avotu. Un šis siltums silda jūs. Ne tāpēc, ka tas jums tika atdots, bet tāpēc, ka jūs pats to izstarojat. Tajā ir paradoksāls atvieglojums. Jūs negaidāt, jūs nelūdzat – jūs vienkārši dalāties ar to, kas jums ir. Un pēkšņi jūtat, ka jums ir šis resurss.

3. Ļaujiet sev neaizsargātību bez pašvērtējuma. Mēs bieži valkājam bruņas no jautājumiem: «Vai esmu cienīgs?», «Vai mani mīl?». Pamēģiniet uz mirkli noņemt šīs bruņas — kaut vai tikai pašu priekšā. Nepierādiet, neaizstāvaties. Atzīstiet: man var būt bail, un es noteikti nezinu, ko jūt citi. Bet es atļauju sev būt vienkārši cilvēkam — ar ilgām un cerību, bez tūlītējiem spriedumiem. Siltums nenāk pie tā, kurš to ir pelnījis, bet gan pie tā, kurš pārstāj norobežoties.

Nemīlētības sajūta izkustējās tikai tad, kad es aptvēru, ka nevaru piespiest sevi ticēt citu mīlestībai, kamēr pats nepārstāju sevi vērtēt. Es pārstāju domāt par sevi kategorijās “cienīgs – necienīgs”. Vienkārši sāku ēst, elpot, strādāt, būt. Un kādā brīdī, bez piepūles, pamanīju, ka tuva cilvēka skatiens neprasa pierādījumus. Viņš vienkārši skatās.

Šī apzināšanās mani noveda pie secinājuma: kad mēs pārstājam vērtēt sevi un atveramies, dzimst īsta tuvība. Tādēļ, kad jūtat, ka aplis «mani nemīl» savelkas pārāk cieši, atcerieties: jūs varat tam iziet cauri ne viens pats. Dažkārt dot citam ieraudzīt jūs tur, kur esat pieradis sevi uzskatīt par neredzamu izrādās tieši tas siltums, kas kūst pats, bez vārdiem un receptēm.