Kareivīgums

Kareivīgums ir sakopotība, kas meklē sev karu; cīņas lādiņš jau uzkrāts, un pasaule neviļus sadalās sabiedrotajos un pretiniekos.

Jūs jau zināt šo stāvokli: pasaule pēkšņi sašaurinās līdz frontes līnijai. Katrs otra cilvēka solis — potenciāls iebrukums, katrs vārds — izaicinājums. Kareivīgums nav tikai dusmas, bet pastāvīga gatavība cīņai, kas kļuvusi par jūsu elpošanas veidu. Tajā ir dīvaina skaidrība: kad viss apkārt ir ienaidnieki, ir skaidrs, kur sist. Bet, ja ieklausāties tajā, kas patiesībā notiek, varat pamanīt: jūs ne tik daudz uzbrūkat, cik atturat sevi no sabrukšanas. Savilktā dūre ir mēģinājums satvert tukšumu, kas šķiet drauds. Franču filozofs Žoržs Batajs šo impulsu sauca par izeju ārpus savām robežām — cilvēks uz mirkli pārstāj būt tikai viņš pats un kļūst lielāks, nekā spēj izturēt. Bet tad atgriežas — un redz, ka kaujas lauks bija iekšā. Ko jūs patiesībā aizsargājat — sevi vai priekšstatu par sevi?

Pleci paceļas pret ausīm, krūškurvis sastingst ieelpas brīdī. Jūtat, kā rīklē sastingst vēsums, bet žoklī — saspiests tērauds. Plaukstas savelkas dūrēs, kaut arī blakus nav neviena, uz ko pacelt roku. Elpošana kļūst īsa, pārtraukta — it kā jūs gatavotos ienirt aukstā ūdenī. Krūtīs uzliesmo uguns, bet tā nav dzīvības siltums, bet gan sauss karstums, kas meklē izeju. Reizēm trīc ceļi vai smalki dreb pirksti — ķermenis jau ir ieslēdzis «kaujas» režīmu, kaut arī galva vēl nav izlēmusi, pret ko. Tas viss nav tikai fizioloģija: tas ir veids, kā ķermenis saka, ka tas ir pārpildīts ar spriedzi, kas meklē izlādi. Jūs varat nepamanīt, kā savelkat zobus līdz krakšķim, un pēc tam brīnīties par galvassāpēm.

Zem kareivīguma slēpjas vienkāršs uzskats: «ja es neuzbrukšu pirmais, mani iznīcinās». Tas ir spogulis, kurā katra sveša kustība tiek uztverta kā agresija. Jūs zaudējat spēju atšķirt reālus draudus no iedomātiem — jebkura atšķirība no jūsu cerībām kļūst par iemeslu uzbrukumam. Interesanti, ka kareivīgums padara pasauli paredzamu. Kaujas pozā viss ir skaidrs: ir ienaidnieks, ir mērķis, ir darbība. Bet patiesībā jūs vada bailes no ievainojamības. Atzīt, ka no kaut kā baidāties, šķiet bīstamāk nekā uzbrukt. Tāpēc jūs labprātāk raustāt dusmu pavedienu, pārliecinot sevi, ka tas ir spēks. Iekšienē mīt uzskats, ka miers ir lamatas, bet atslābšana — kapitulācija.

Kā tas ir jūtams:

• Pasaule pārvēršas melnbaltā laukā, kur nav pustoņu: ir tikai «savējie» un «svešie», «stiprie» un «vājie», un jūs no visa spēka pierādāt, ka neesat upuris.
• Iekšpusē skan metāliska dūkoņa, it kā nospriegota stīga vibrētu, un katrs jauns kairinātājs liek tai trīcēt vēl spēcīgāk.
• Jūs jūtaties kā uzlādēts ierocis — nostiepts gailis, kas gaida mazāko iemeslu, lai izšautu.
• Miers šķiet aizdomīgs, kā klusums pirms vētras — jūs neticat, ka tas var ilgt ilgi.

Iekšējais monologs:

• «Es neļaušu nevienam man norādīt. Es pats izlemju, ko darīt. Ja viņi domā, ka var mani aizskart, viņi maldās».
• «Viņi visi ir pret mani. Pat ja viņi klusē, šis klusums ir izlikšanās. Jābūt modram».
• «Ja es tagad atkāpšos, es zaudēšu uz visiem laikiem. Labāk sist pirmajam, nekā justies vājam».
• «Man nav vajadzīga viņu palīdzība. Es tikšu galā pats. Palīdzība ir veids, kā padarīt mani atkarīgu».

No malas jūs varat izskatīties kā cilvēks, kurš visu laiku ir uzvilktā stāvoklī. Jūs bieži pārtraucat, strīdaties par sīkumiem, balss kļūst asāka, un intonācijas — kategoriskas. Pat neitrālās situācijās jūs izvēlaties agresīvu pozu: rokas sakrustotas, zods pacelts, skatiens no pieres apakšas. Jūs varat provocēt konfliktus, to neapzinoties — vienkārši tāpēc, ka otra cilvēka klusēšana jums šķiet kā izaicinājums. Saziņā jūs mēdzat izteikt vērtējumus un pielīmēt etiķetes, reti ejat uz kompromisu, jo kompromiss tiek uztverts kā kapitulācija. Draugi var nogurt no jūsu pastāvīgās «gatavības numur viens», bet kolēģi — izvairīties no darījumu sarunām, zinot, ka jūs par katru cenu spiedīsiet savu pozīciju. Ironiski, ka jūs bieži nepamanāt, kā paši radāt to saspringto atmosfēru, kuru pēc tam skaidrojat ar apkārtējo naidīgumu.

Kareivīgums ir magnēts, kas pievelk vai nu tikpat kareivīgus, vai tos, kas baidās un pakļaujas. Pirmajā gadījumā jūs iegūstat lauku nepārtrauktai cīņai, kur attiecības balstās uz spēku un konkurenci. Otrajā — vientulību: cilvēki atsvešinās, jo jūsu tuvumā nav iespējams atslābināties. Sociālie tīkli bieži baro šo stāvokli: algoritmi piedāvā informāciju, kas apstiprina, ka pasaule ir pilna ar ienaidniekiem, un jūsu agresīvā reakcija ir vienīgā pareizā. Jūs varat nepamanīt, kā pārvēršaties par informācijas kara dalībnieku, kur katrs «patīk» ir ierocis, un katrs komentārs — kauja. Bet jo ilgāk jūs tajā paliekat, jo vairāk zaudējat spēju dialogam un empātijai. Pasaule sašaurinās līdz divām krāsām, un jūs aizmirstat, ka kādreiz redzējāt pustoņus.

Agrāk kareivīgums tika uzskatīts par izdzīvošanai nepieciešamu īpašību. Antīkajā eposā varonis bija kareivīgs nevis tāpēc, ka bija ļauns, bet tāpēc, ka tā bija varonība — prasme aizstāvēt savas mājas un godu. Viduslaiku bruņinieku kultūrā kaujas niknums tika cildināts ar kodeksu: uzbrukt drīkstēja tikai līdzvērtīgiem vai aizstāvot vājos. Taču jau Jaunajos laikos, attīstoties civilizācijai un valstij, kareivīgums sāka tikt uztverts kā atavisms, kas bīstams sabiedrībai. To sāka apspiest un kaunināt — īpaši ikdienas attiecību sfērā. Šodien esam nonākuši sarežģītā punktā: no vienas puses, pašpalīdzības kultūra aicina uz «veselīgu agresiju», no otras — sociālie tīkli pieprasa «pozitīvismu» un jebkādas stingrības nosodīšanu. Tas rada dubultu spriedzi: kareivīgums nekur nav pazudis, taču tam gandrīz nav likumīgu izeju. To vai nu izspiež ēnā (kur tas kļūst postošs), vai arī kultivē sportā un biznesā kā uzvarētāja īpašību. Izpratnes evolūcija virzās no «kareivīgums ir grēks» caur «kareivīgums ir resurss» uz jautājumu: kā rīkoties ar šo enerģiju, neiznīcinot sevi un citus?

• Kareivīgums vs Pārdrošība: pārdrošība ir vienreizējs izaicinājums, nepaklausības dzirksts konkrētā brīdī («bet es gan nedarīšu»). Kareivīgums ir noturīga kaujas noskaņa, gatavība uzbrukt gan pirms, gan pēc iemesla. Pārdrošība ķircina; kareivīgums meklē kauju.
• Kareivīgums vs Pretestība: pretestība ir aizsargājoša — tā rodas, reaģējot uz spiedienu, un atspiežas, lai nepadotos. Kareivīgums ir uzbrūkošs — tas pats meklē sadursmi, negaidot spiedienu. Pretestība notur robežu; kareivīgums dodas uzbrukumā.
• Kareivīgums vs Sāncensības gars: abi ir lādēti uz pretestību. Taču sāncensības gars vēlas pārspēt, nevis iznīcināt — tam ir vajadzīgs sāncensis, lai uzvarētu, un tas bieži ir azartisks un pat cienošs. Kareivīgums ir noskaņots tieši uz cīņu un apspiešanu: tam svarīga ir nevis uzvara pēc noteikumiem, bet gan sagraušana. Sacensība mērojas spēkiem; kareivīgums iet karā.
• Kareivīgums vs Apņēmība: abi ir koncentrēti un gatavi iet uz priekšu par katru cenu. Bet apņēmība ir vērsta uz mērķi un tai nav vajadzīgs ienaidnieks — tā vienkārši ir stingra savā izvēlē; kareivīgumam ir vajadzīgs pretinieks un tas ir noskaņots tieši karot. Apņēmība iet pēc sava; kareivīgums — pret svešu.

Pretstats: Draudzīgums — tiecas pretī ar atvērtām plaukstām — “tu priecājies par mani, un es par tevi”. Kareivīgums nostājas stājā, jau iepriekš gatava cīņai — katrā saskata pretinieku, kurš ir jāapsteidz un jāpieveic.

Vairāk līdzīgu:

Kad kareivīguma ir pārāk daudz, dzīve pārvēršas par ieilgušu ierakumu karu. Cilvēks ir nemitīgi modrs, katru minūti kaut ko pierāda, un pat uzvara nenes mieru — tikai īsu atelpu pirms nākamās kaujas. Tas izsmeļ nervu sistēmu, sagrauj attiecības un var novest pie izolācijas, kad visi apkārt šķiet ienaidnieki. Jūs esat noguris, bet nevarat apstāties, jo apstāšanās nozīmē zaudējumu.

Taču ir arī otra puse: nomākts kareivīgums, kad cilvēks neļauj sev pat mazāko pretestību. Viņš norij apvainojumus, pacieš, piekāpjas, un tad eksplodē neadekvāti vardarbīgi. Vai arī sastingst un iegrimst apātijā, zaudējot spēju aizstāvēt savas robežas. Šajā gadījumā ķermenī uzkrājas spriedze, kas var izpausties kā hroniskas sāpes, bezmiegs vai nemotivētas trauksmes lēkmes. Paradokss: lai būtu vesels, nav obligāti jāizskauž kareivīgums — tam jāatrod vieta savā dzīvē, kur tas nebūs ne mežonīga uguns, ne miruši pelni.

Kareivīgums vienmēr ir bijis filozofiskas apceres objekts. Traktātos par bušido tas pārvērtās par samuraja disciplīnu, kuram cīņa ir ceļš uz apgaismību. Senajā ķīniešu tradīcijā, gluži pretēji, uzskatīja, ka īsts karotājs uzvar bez cīņas, un kareivīgums ir nenobrieduma pazīme tam, kurš vēl nav iemācījies saskatīt harmoniju. Džuan-dzi runāja par to, ka pat zobenu var nēsāt, to neizmantojot — pastāv gatavības stāvoklis, kas neprasa uzbrukumu. Rietumu eksistenciālajā filozofijā kareivīgums dažkārt tiek aplūkots kā veids, kā apliecināt savu eksistenci — caur izaicinājumu, pat ja pretinieks ir pati nāve. Interesanti, ka daudzās šamaņu un karotāju tradīcijās pastāvēja «kaujas krāsojuma noņemšanas» rituāli — lai pēc kaujas atgrieztos mierīgā dzīvē. Šo kultūras prasmi mēs gandrīz esam zaudējuši: šodien kareivīgums bieži kļūst totāls — tas neizslēdzas, jo nezina, kas ir miera laiks.

Literatūra

«Rolanda dziesma» pārvērš kareivīgumu par gribas galējo saspīlējumu, kur katrs zobena cirtiens kļūst par uzticības aktu savam vārdam. Raga skaņa, kas pārāk vēlu caururbj aizu, skan kā pēdējais zīmogs liktenim, kas pieņemts ar lepnumu. Šeit nāve kaujā ir dzīves ceļa noslēgums, cienīgs dižciltīgam bruņiniekam.

Glezniecība

Paolo Učello «Sanromāno kaujā» kareivīgums ir bez haosa un asinīm, pārvēršoties ģeometriskā šķēpu un rakstainu bruņu simfonijā. Saslējušies zirgi un sastinguši izsmalcinātās pozās karotāji atgādina šaha partiju, kur spēku sadursme pacelta augsta, gandrīz rituāla ornamenta rangā. Kaujas realitāte atkāpjas, dodot vietu kārtības estētikai, kurā katra kustība ir izsvērta meistara precizitātē.

Mūzika

Gustava Holsta «Marss, kara vēstnesis» izvēršas kā neizbēgams bezsejas un nežēlīgas mašīnas uzbrukums. Ritmiskie timpānu sitieni un disonējošie pūšamie instrumenti rada tuvojošās likteņa sajūtu, kur cilvēciskais «es» tiek aprīts ar dzelzs šķindoņu. Tā ir kareivīguma skaņa, kam trūkst varonīgā oreola — aukstā likteņa gaita, kas nezina ne šaubu, ne žēlastības.

Kino

Franklina Šefnera «Patons» zīmē ģenerāļa figūru, kura eksistence iegūst jēgu tikai milzīga valsts karoga ēnā un tanku kāpurķēžu rīboņā. Katrā viņa galvas straujajā pagriezienā un tērauda skatienā lasāmas sāpīgas kaujas alkas, pārvēršot visu pasauli par bezgalīgu poligonu, kur pārbaudīt paša diženumu. Vērojot, kā šis cilvēks veido savu personību ap mūžīgas konfrontācijas ideju, var sajust biedējošu pievilcību tik niknai gara koncentrācijai, apzinoties, cik viegli robeža starp radīšanu un iznīcināšanu izplēn vienas nelokāmas gribas ēnā.

Pirmkārt, jāatzīmē: kareivīgums nemelo par briesmu esamību — tas tikai pārspīlē tās līdz visuma mērogiem. Ja apstājaties un pajautājat sev: «Vai tiešām man uzbrūk tieši tagad, vai es jau turos aizsardzībā tur, kur neviens nekaro?» — var ieraudzīt, ka pretinieks bieži mīt tikai jūsu kaujas pozā.

1. Ievērojiet automātisko ķermeņa reakciju uz neesošu apdraudējumu. Jūsu dūre saspiežas pati no sevis, kad iemesla vēl nav, — ķermenis jau ir izdarījis izvēli jūsu vietā. Pamēģiniet ievērot, kuros tieši brīžos iekšā ieslēdzas šis slēdzis. Visbiežāk tās ir situācijas, kur ir aizskarts jūsu lepnums vai jūs jutāties nedroši. Kareivīgums ir veids, kā aizsegt ievainojamību ar bruņām. Bet bruņas ir smagas, zem tām nav ar ko elpot.

2. Izvērtiet patieso nepieciešamību aizsargāties. Nav jāatsakās no spējas sevi aizstāvēt — tā jums vēl noderēs. Runa ir par to, lai pārstātu ķerties pie ieročiem pie mazākās čaboņas. Izvēlieties dažas patiešām svarīgas kaujas, bet pārējo — atlaidiet vaļā. Tas nenozīmē kļūt vājam; tas nozīmē taupīt spēkus tam, kam patiesi ir nozīme. Pajautājiet sev, ko jūs zaudēsiet, ja tagad neiesaistīsieties cīņā — un bieži vien izrādīsies, ka zaudēt nav ko, izņemot varu, kuras jums tāpat nav.

3. Ļaujiet sev ievainojamību, lai izjustu dzīvi. Kad jūs ilgi esat nēsājuši bruņas, tās novilkt šķiet neiespējami — tās kļuvušas par otru ādu. Bet tieši šajā novilkšanā slēpjas iespēja pieskarties sev patiesajam: elpojošajam, jūtošajam, bez bruņām — un tādēļ patiesi dzīvajam.

Man atmiņā palikusi līdzīga situācija: reiz, strīdoties ar tuvu cilvēku, es pēkšņi sapratu, ka mūsu pretstāve neskāra ne jautājuma būtību, ne patiesību, — tā bija cīņa par tiesībām nejusties ievainojamam. Un tad es atlaidu dūri — un pasaule nesabruka.

Reizēm atlaist dūri un satvert roku tam, kurš arī izvēlas būt dzīvs, nevis bruņots — veids, kā atcerēties, ka pasaule ne vienmēr pieprasa karu.