Veselība

Es jau sen nebiju slimojis — ne reizi pēdējā gada laikā, pat ne īsu brīdi. Bet tagad esmu saaukstējies un atcerējos, kā tas ir — just drebuļus, kaulu sāpes un nespēku. Staigāt ar aizliktu degunu un sāpošu kaklu. Es atcerējos, cik spēcīgi tas ietekmē stāvokli: gribas vienkārši patverties komfortā un drošībā, lai ātrāk atgūtos un nekas nesāpētu. Un es arī atcerējos, cik aktuāla problēma tā var būt ikdienas dzīvē un cik bieži un pēkšņi tā var gadīties. Un sajutu iedvesmu aprakstīt savu izpratni par veselību un par visu to, kas tā nav.

Kas ir veselība?

Kad mēs uzdodam jautājumu par veselību, mēs uzreiz domājam par sava ķermeņa veselību. Dažos gadījumos atceramies par mentālo veselību. Bet vēl retāk mēs raugāmies uz veselību subjektīvi, jo mūs vienmēr ir mācījuši, ka pastāv objektīvas metodes, kā izmērīt un noteikt, vai cilvēks ir slims vai vesels. Tā strādā oficiālā medicīna. Mēs atnākam pie ārsta, mums uzstāda diagnozi un izraksta zāles. Šādā pieejā mūs uzlūko kā objektu. Ārstēšanas objektu. Un, ja mēs piekrītam šādai perspektīvai, tad veselības jautājumā zaudējam savu subjekta pozīciju, atdodot varu pār savu veselību ārējiem apstākļiem un citiem cilvēkiem.

Vienlaikus nav nekā slikta tajā, ka vēršamies pie ārstiem pēc palīdzības. Nav nekā slikta tajā, ka lietojam zāles un sekojam padomiem. Bet neceriet iegūt varu pār savu veselību, uzlūkojot savas slimības kā objektus, atdalītus no sevis. Un vēl tālāk no brīvības būt veselam atrodas tie, kas paši sevi uzlūko kā objektu. Ieraugiet: es neesmu objekts. Es esmu subjekts.

Slimības, tāpat kā jebkuri stāvokļi, nav atdalāmas no mums un tātad ir subjektīvas. Kad mēs tās ieraugām šādā gaismā, mums parādās iespēja ietekmēt tās no iekšienes tieši tāpat, kā mēs varam ietekmēt jebkurus savus stāvokļus. Šādā skatījumā mēs apzināmies slimību nevis kā ārēju izpausmi, bet kā savu paša iekšējo procesu. Procesu, kas notiek mūsu pašu apziņā. Tā es arī piedāvāju to turpmāk uzlūkot un ar to strādāt no subjekta pozīcijas.

Kāpēc es slimoju?

Kāpēc tad subjekts slimo? Bet kāpēc es vispār kaut ko pārdzīvoju? Kāpēc es jūtu dusmas, prieku, mieru, trauksmi? Ja es apzinos sevi kā subjektu, tad es apzinos, ka viss tiek izdzīvots manā apziņā. Tātad pārdzīvojumi, kurus mēs definējam kā prāta vai pat ķermeņa slimības, tiek izdzīvoti apziņā. Un, kad es saku «tiek izdzīvoti», es domāju, ka tie burtiski iegūst dzīvību, kas nāk no mūsu Es — no tā centra, kas mūs dara par subjektiem, un no visas subjektivitātes avota. Tātad arī pamatcēlonis atrodas mūsu Es; no tā tiek radīta dzīves pieredze, ko mēs saucam par slimību.

Pats par sevi Es ir bez formas un bez īpašībām. Kā tad tas var būt mūsu ciešanu avots? Ciešanas rodas tur, kur mēs no savas tīrās būtības radām formu. Radām ar domu palīdzību. Radām domformas jeb tēlus. Šādas domformas — turpmāk sauksim tās par pārliecībām — valodā skan šādi: «Es esmu briesmās», «Es varu zaudēt …», «Man pietrūkst …», «Es esmu aizvainots», «Pasaule [man] ir bīstama». Tā var būt pilnīgi jebkura doma, bet, uzmanīgi ieskatoties, tā vienmēr attieksies uz MANI. Un jo stiprāk es ticu šai domai, jo vairāk enerģijas es tai dodu, jo lielāka ir tās iedarbība uz mani kā uz subjektu, jo dziļāk tā maina manu apziņu. Un, ja šī pārliecība ir spēcīga un negatīva, tad arī mūsu pārdzīvojumi būs spēcīgi un negatīvi. Bieži vien tieši tie, kurus mēs saucam par slimībām.

Kā būt veselam pat tad, kad slimo?

Veselība nenāk tikai fiziskā veidā. Fiziskais ķermenis ir tikai viens no daudzajiem mūsu eksistences līmeņiem. Tāpēc, pat kad tajā mēs jūtam sāpes, tas nenozīmē, ka mums jācieš.

Bet kā gan neciest, kad ķermenim sāp? Pamanot. Ko pamanot? Ka dzīve nav ierobežota ar ķermeni. Ka ir kaut kas, kas nav pakļauts sāpēm. Kaut kas, kas nāk no turienes, kurp ciešanas nekad nespēj nokļūt. Un, savienojoties ar To, mēs pārejam uz to eksistences līmeni, kur ciešanu vienkārši nav, bet mēs tomēr esam. No šī Es Esmu mēs varam paraudzīties uz savu ķermeni ar tā sāpēm pavisam no jauna: ar jūtīgumu, pieņemšanu, maigumu sirdī un pat mīlestību. Tiklīdz ciešanas tiek svētītas, tās pārstāj būt ciešanas, pat ja sāpes paliek. Sirds atveras priekam un pateicībai. Un tad mēs izaugam, transcendējam sāpes, apziņa paplašinās un mēs sakām — es esmu brīvs. Es esmu vesels.