Brīvība

Bet kas to izlemj? Brīvību mums neviens nedod. Tāpēc neviens to nevar arī atņemt. Tā vienkārši ir. Brīvībai nevar būt nekādu nosacījumu. Tā pēc savas būtības ir beznosacījuma.

Kāpēc tad mēs tik bieži jūtamies nebrīvi? Jo mēs apzināti vai neapzināti rīkojamies ar savu brīvību tā, lai radītu tās neesamības šķietamību. Ierobežotības, piespiedu stāvokļa, neiespējamības un atkarības sajūta – tās visas ir sastāvdaļas spēlei «nebrīve», kuru mēs paši radām.

Kāpēc mums šī spēle? Lai radītu kontekstu, kura ietvaros mēs spējam piedzīvot atbrīvošanās pieredzi. Atbrīvošanās pieredze, tieši tāpat kā pati brīvība, nebūtu iespējama bez ierobežotības ilūzijas. Tomēr šī ilūzija ir tik spēcīga, ka var tērēt gadus, gadu desmitus un, sabiedrību un valstu gadījumā, pat gadsimtus, lai cīnītos par brīvību.

Bet, kamēr turpinās cīņa, turpinās arī nebrīve. Jo cīņas apziņā vienmēr ir oponents, pretējā puse, ar ko cīnīties. Citiem vārdiem sakot, pats cīņas par brīvību akts rada nebrīves sajūtu. Un jo niknāka cīņa, jo spēcīgāks pretinieks. Jo mazāk brīvības ir šāda cilvēka apziņā.

Izeja no šī apburtā loka ir iespējama, tikai apzinoties brīvību kā kaut ko tādu, kas neprasa cīņu. Kā kaut ko tādu, kam vispār neko nevajag. Jo tai nav vajadzīgi nekādi nosacījumi; tā, tāpat kā pati dzīve, vienkārši ir.

Apziņa, ka brīvība un dzīve vienkārši ir, ka esība vienkārši ir, paver iespēju būt arī mums. Būt kādiem? Tādiem, kādiem mēs paši vēlamies!

Tādējādi brīvības tapšanu var aprakstīt ar trim arhetipiskiem tēliem:

Guļošais: neredz ne brīvību, ne nebrīvi, vienkārši dzīvo pēc scenārija, automātiski. Šādam cilvēkam brīvības problemātika nepastāv.

Cīnītājs: Apzinās brīvības problemātiku. Redz ierobežojumus un pretojas tam, ko redz, lai sasniegtu brīvību tā, kā viņš to saprot. Cīnoties par brīvību, rada savu nebrīvi, bet domā, ka virzās uz priekšu.

Radītājs: Apzinās brīvību kā beznosacījuma dotumu. Redz, ka pats ir radījis ierobežojumus. Apzinās sevi kā radītāju, pārstāj cīnīties un sāk radīt brīvi, tīra potenciāla telpā.

Apziņa nepārtraukti pārvietojas starp šiem līmeņiem, sekojot mūsu gribai. Guļošā griba ir automātiska un mehāniska, tā pakļaujas dabas likumiem. Šajā posmā evolūcija notiek lēni, piedzīvotā pieredze netiek apzināta. Cīnītāja griba sevī ietver jau augstāku pašapziņas līmeni un attīstības ātrumā par kārtu pārspēj mehānisko evolūciju, jo iegūtā pieredze šajā stadijā sāk tikt izprasta. Radītāja griba par 10 kārtām paātrina evolūciju, jo šeit piedzīvotā pieredze tiek ne tikai izprasta, bet izvēlēta un radīta apzināti. Apzināti radīt savu pieredzi — tā ir nomodā esošo valstība.

Lai nodoms būt nomodā vienmēr ir klātesošs mūsu dzīvē.