Spārnotība

Spārnotība ir viegluma sajūta pacelšanās brīdī pēc panākumiem vai atzinības. Spēka pieplūdumā šķēršļi šķiet sīki, bet kustība – lidojums.

Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka iekšpusē pēkšņi izplešas kaut kas liels un viegls? It kā jūs visu mūžu būtu staigājuši salīkuši, bet tagad kāds neredzams ir paņēmis jūs aiz pleciem un pagriezis pret sauli. Spārnotība — tas ir īpašs stāvoklis, kas pārspēj vienkārši labu garastāvokli un eiforiju no veiksmes. Kad enerģija it kā plūst caur jums bez šķēršļiem, un viss apkārt atsaucas piekrišanā. Jūs nepamanāt pūles — tās pašas kļūst dabiskas, kā elpošana.

Tomass Mertons, mūks un mistiķis, rakstīja par mirkļiem, kad cilvēks uz īsu brīdi izkrīt no ierastās pašapziņas un jūtas brīvs no savas personīgās vēstures smaguma. Tieši šādu pieskārienu iekšējai brīvībai es saucu par spārnotību. Šis stāvoklis pārsniedz sasniegumu un atlīdzības jēdzienus. Tas ir kā vēja brāzma, kas jūs paceļ, un jūs uz dažiem mirkļiem aizmirstat, ka protat krist.

Paradokss ir tajā, ka, jo spēcīgāk jūs mēģināt noturēt šo sajūtu, jo ātrāk tā izslīd. Spārnotība dzīvo tikai atļaujā — kad jūs atlaižat kontroli un ļaujat tai sevi nest. Tā nepieder jums, jūs esat tikai tās pagaidu mājvieta.

Spārnotība sākas krūtīs. Jūs pamanāt, kā ribas paveras, it kā iekšā būtu iekārtojies silts gaisa balons, un jūs varat ieelpot dziļāk nekā parasti. Sirds pukst vienmērīgi un stipri, bet ne steidzīgi — drīzāk piepildīti. Pa ķermeni izplūst vieglums: pleci paši iztaisnojas, un soļi kļūst atsperīgi, gandrīz dejojoši.

Reizēm pa ādu pārskrien tirpiņas — tas ir paisums, ko nevar izskaidrot vārdos. Seja kļūst silta, lūpu kaktiņi stiepjas augšup, kaut arī jūs neesat pieņēmuši lēmumu smaidīt. Jūs jūtaties dzīvs līdz pat pirkstu galiem — katrs nervs mostas un atsaucas pasaulei.

Elpošana maina ritmu: tā kļūst pilna un reta, it kā ķermenis pats zinātu, cik daudz skābekļa tam vajag lidojumam. Iekšējais spiediens pazūd — nav ne kamola kaklā, ne smaguma vēderā. Tikai tīra plūsma, kas plūst no galvas augšas līdz papēžiem.

Aiz spārnotības bieži slēpjas kluss uzskats: «Beidzot es varu visu. Tagad pasaule netraucēs». Šajā stāvoklī kontrole šķiet lieka — un tiešām, kad jūs nes, nav jāvada. Taču tieši šeit slēpjas lamatas: mēs sākam ticēt, ka spārnotība ir norma, ka tā ir jābūt vienmēr, un jebkuru atgriešanos pie «parastuma» uztveram kā zaudējumu.

Patiesībā spārnotība nesola mūžību. Tā ir kā vēja brāzma: tā nāk un aiziet, un jūs nevarat to pieķert sev. Psiholoģiska kļūda ir turēties pie stāvokļa, mēģinot to pagarināt ar piepūli. Jo stiprāk jūs saspiežat spārnus, jo ātrāk tie lūst.

Vērojot to, jūs varat pamanīt, ka spārnotība atver nevis ārēju veiksmi, bet jūsu pašu iekšējo atļauju vieglumam. Tā nav pasaule, kas kļuvusi lokana — tas ir jūs, kas uz laiku pārtraucāt ar to cīnīties.

Kā tas ir jūtams:

• Iekšā iedegas prožektors — kļūst gaišs ne tikai apkārt, bet arī pašos dvēseles tālākajos nostūros, kur parasti neieskatāties.
• Katra kustība kļūst par deju: jūs pārliekat kafijas tasi, un šis žests šķiet perfekts, it kā visa pasaule būtu sakārtojusies šī mirkļa dēļ.
• Laiks plūst citādi — tas nesteidzina, bet klājas zem kājām kā mīksts paklājs, un jūs visu paspējat nesteidzoties.
• Pasaule pārstāj būt naidīga: garāmgājēji smaida, gaisma krīt tieši tā, kā vajag, un gaiss smaržo pēc kaut kā salda un solījumu pilna.

Iekšējais monologs:

• “Kāpēc es agrāk nepamanīju, cik viss ir vienkārši? Galu galā atbildes guļ uz virsmas.”
• “Es varu izdarīt visu, ko vēlos — nekādiem šķēršļiem nav nozīmes.”
• “Šī diena ir mana. Tā sākās manis dēļ, un es to izdzīvošu pilnā ātrumā.”
• “Neapstājies, nedomā, vienkārši lido — ķermenis zina ceļu.”

Spārnotība ir redzama no malas. Cilvēks kustas ātrāk nekā parasti – viņa gaita kļūst atsperīga, žesti – plaši un brīvi. Viņš var sākt runāt skaļāk, pārliecinošāk, pārtraukt citus, jo enerģija izlaužas ārā. Sarunā šāds cilvēks bieži smaida, smejas, viņa acis mirdz.

Darbā spārnotība mudina riskēt: tiek uzņemti jauni projekti, solīts vairāk, nekā reāli iespējams, rakstīti gari darāmo darbu saraksti un viss sākts vienlaikus. Vajadzība pēc miega samazinās – šķiet, ka var negulēt naktīs, jo spēki ir neizsmeļami.

Apkārtējie var reaģēt dažādi. Kāds inficējas ar šo enerģiju un arī sāk mirdzēt. Citi, īpaši tie, kuri paši ir nomāktā stāvoklī, var kaitināties vai uzskatīt uzvedību par izspēlētu. Bet pats cilvēks to nepamana – viņš ir pārāk iegrimis savā lidojumā.

Spārnotība ir lipīga. Viens cilvēks, kas mirdz no iekšienes, spēj mainīt visas grupas atmosfēru. Uzņēmumos un kolektīvos šāds stāvoklis bieži kļūst par katalizatoru: dzimst idejas, tiek noslēgti spontāni darījumi, nostiprinās saites. Tomēr sabiedrība ne vienmēr uztver spārnotību nopietni. Kultūrā, kurā tiek vērtēta stabilitāte un kontrole, pēkšņs pacēlums var raisīt aizdomas: “Kas ar viņu? Vai nav noticis kas neparasts?”

Sociālie mediji pastiprina šo efektu: mēs redzam citu spārnotību kā attēlu — laimīgu seju, uzvaru, izrāvienu fotogrāfijas — un sākam salīdzināt. Taču īstā spārnotība reti nonāk kadrā, jo tā dzīvo kustībā, nevis pozā.

Starppersonu dinamikā spārnotība var būt gan tilts, gan siena. Ar tuvajiem tā dāvā vienotības sajūtu: gribas dalīties, apskaut, dāvināt. Bet, ja otrs cilvēks nav gatavs šādai intensitātei, viņš var atkāpties, jūtoties “smags” uz jūsu viegluma fona.

Agrāk spārnotība netika uzskatīta par atsevišķu emociju — to aprakstīja kā dievišķu iedvesmu. Grieķi to dēvēja par “entuziasmu” — dieva apsēstību, kad cilvēks kļūst par augstāku spēku balsi. Viduslaikos mistiķu (piemēram, svētās Terēzes no Avilas) ekstātiskie stāvokļi tika uztverti kā dāvana, bet arī kā bīstamība — pārāk spēcīgu pacēlumu varēja uzskatīt par apsēstību.

19. gadsimta romantisms pacēla spārnotību kulta līmenī: dzejnieks vai mākslinieks ir būtne, kas dzīvo iedvesmā, un tikai tai ir tiesības uz radošumu. Toreiz radās arī ideja, ka spārnotība nāk pēkšņi un prasa upurus.

Šodien mēs to saprotam citādi. Mūsdienu psiholoģija un garīgās prakses (piemēram, nedualitāte) māca mums nepieķerties šim stāvoklim un nebaidīties no tā aiziešanas. Spārnotība vairs nav izredzētības zīme — tā ir kļuvusi tikai par vēl vienu apzināšanās kustību, ko var novērot, neidentificējoties ar to. Patērētāju kultūra tomēr cenšas to monetizēt: kursi “kā iekļūt plūsmā”, apmācības enerģijas celšanai. Bet īstā spārnotība nav pērkama — tā notiek pati no sevis, kad jūs pārstājat to meklēt.

• Spārnotība vs Dzīvīgums: dzīvīgums ir dzīvīguma un možuma pieplūdums: acis sāk spīdēt, gribas rīkoties, runāt. Spārnotība ir augstāka — it kā būtu izauguši spārni: pacēlums, kurā viss ir pa spēkam un velk augšup. Dzīvīgums izkustina; spārnotība paceļ.
• Spārnotība vs Iedvesma: iedvesma ir par saturu: atnākusi iecere, skaidrība, ko radīt. Spārnotība ir par stāvokli: pacēlums un vieglums, it kā nestu. Bieži vien kopā, taču iedvesma dod «ko», bet spārnotība — «kādā pacēlumā».
• Spārnotība vs Sajūsma: sajūsma — aizdegšanās ar jēgu, mērķi, vēlme rīkoties. Spārnotība jau nes: nevis vienkārši aizdedzies, bet esi pacēlies spārnos, un viss izdodas viegli. Sajūsma aizdedzina; spārnotība paceļ spārnos.

Pretstats: Sabrukums — spārnotībā šķiet, ka ir izauguši spārni — enerģijas ir vairāk nekā vajag, viss izdodas, un jūs it kā lidojat virs zemes. Sabrukumā viss iekšā ir sabrucis — nav ne spēka, ne atbalsta, it kā jūs būtu salauzti, un salikt sevi kopā no jauna nav pa spēkam.

Kad spārnotības ir pārāk daudz — cilvēks zaudē realitātes izjūtu. Viņš var uzņemties neizpildāmas saistības, tērēt naudu, nedomājot par sekām, riskēt ar veselību. Šādam pacēlumam seko izsīkums — dabiska fāze, kas atšķiras no slimības. Ir svarīgi nepārmest sev, ka lidojums ir beidzies, bet vienkārši dot sev laiku nolaisties.

No otras puses, kad spārnotība ir nomākta vai nepieejama — dzīve kļūst pelēka, plakana. Cilvēks neļauj sev priecāties, uzskatot, ka viņam “nedrīkst” būt viegli. Viņš it kā sevī nes smagu nastu, kas neļauj iztaisnot plecus. Šāda bloķēšana bieži ir saistīta ar pagātnes uzskatiem: “neizcelies”, “priecāties nedrīkst — būs sliktāk”. To var atpazīt pēc spontānu smaidu trūkuma, pēc ieraduma dzēst jebkuru pacēlumu. Taču pat šajā stāvoklī ir vērts atcerēties: spārnotība nav pazudusi — tā tikai paslēpusies un gaida, kad jūs atļausiet sev ievilkt elpu.

Dažādās kultūrās spārnotība tika saprasta atšķirīgi. Indijas filozofijā “ānanda” ir svētlaime, viena no trim augstākās apziņas īpašībām (sat-čit-ānanda), kas pārsniedz vienkāršo prieka jēdzienu. Tā ir pašas realitātes daba, kas iziet ārpus emocijas robežām un ir pieejama meditācijā.

Sūfismā ekstāze ir svarīgs garīgā ceļa posms. Derviši griežas, lai iekļūtu stāvoklī, kurā nav “es” — tikai lidojums. Senatnē pitagorieši un platonisti spārnotību saistīja ar dvēseles atmiņām par debesu dzimteni: iedvesma ir augstākās pasaules uzplaiksnījums.

Dažādu tautu tradīcijas vienmēr ir meklējušas veidus, kā “izsaukt” spārnotību: ritmiska mūzika, deja, gavēnis, vientulība. Taču, iespējams, visgudrākā pieeja ir būt atvērtam. Mirča Eliade parādīja, ka lidojuma tēls šamaniskajās tradīcijās nozīmēja nevis bēgšanu no zemes, bet spēju pārkāpt cilvēka nosacītības robežas.

Literatūra

Stāstā «Kaija vārdā Džonatans Livingsons» Ričards Bahs pārvērš kustību metafiziskā aktā, kur lidojuma meistarība kļūst par vienīgo veidu, kā iepazīt sava gara robežas. Šeit spārni pārstāj būt tikai anatomijas daļa un pārvēršas par pašu uztveres sajūtu, kas spēj pārvarēt jebkādus ierobežojumus. Varonis tiecas augšup tīras sajūsmas dēļ par to, kā gaiss paklausīgi šķiras viņa gribas priekšā.

Glezniecība

Marka Šagala glezna «Virs pilsētas» atspoguļo brīdi, kad zemes dzīve kļūst pārāk šaura sirdi pārņemošajai sajūtai. Mīlnieki planē virs Vitebskas, ignorējot fizikas likumus, jo viņu gaviles padara pašu zemi zem kājām par nevajadzīgu un pat absurdu. Audekla krāsu gamma, caurstrāvota ar dziļi zilu un maigi rozā, izceļ vieglumu, ar kādu abi izraujas no ierastā ikdienas ritma tīrā, neierobežotā brīvībā.

Mūzika

Ralfa Vona-Viljamsa «Augšup lidojošais cīrulis» sākas ar piesardzīgu trīsu, kas pamazām pāraug pārliecinātā, zenītā vērstā skaņu plūsmā. Solo vijole gaisā izvelk elegantas cilpas, paceļoties arvien augstāk un augstāk, līdz melodija sāk šķist gandrīz caurspīdīga, saplūstot ar bezgalīgo augstumu. Šis muzikālais audekls iemieso sajūtu, kurā cilvēks atdalās no ikdienas rūpju smaguma, izšķīstot tīrā, caurspīdīgā augstumā.

Kino

Dokumentālā filma «Cilvēks uz virves» fiksē Filipa Petī deju starp dvīņu torņiem, kur katrs solis pār bezdibeni pārtop par cilvēka gara triumfu pār bailēm. Kamera tver retos mirkļus, kad līdzsvars kļūst par mākslu, un drošības troses trūkums ir vienīgais veids, kā patiesi izjust dzīves garšu. Uzsūcot šo pārdrošību un graciozitāti, caur sevi var izlaist lidojuma enerģiju un aiznest kādu daļiņu no šīs augstās, bezrūpīgās sajūsmas savā paša rītdienā.

Spārnotības pārdzīvošana ir māksla nemēģināt to noturēt. Kad tā atnāk, jūs varat pamanīt, kā iekšienē rodas vēlme fiksēt mirkli: “Te tas ir! Tagad es esmu laimīgs, atcerēšos to uz visiem laikiem.”

1. Atlaidiet vēlmi notvert mirkli un ļaujieties plūdumam. Jo ciešāks tvēriens, jo ātrāk sajūta izslīd caur pirkstiem. Mēģiniet tā vietā vienkārši būt tajā — kā upē, kas plūst caur jums. Nevērtējiet, nesalīdziniet, nedomājiet par to, kas būs pēc tam.
2. Samaziniet augstumu un novērtējiet mirkļus bez pārpūlēm. Ja spārnotība ir pārāk spēcīga un jūs baidāties, ka tā pārvērtīsies postā — ļaujiet sev būt nepilnīgam šajā lidojumā. Nav obligāti lēkt augstāk par galvu; pietiek elpot pilnu krūti un nedzīt zirgus.
3. Nedzenieties pēc spārnotības — pievērsieties mazajām dzirkstelēm apkārt. Ja tā sen nav atnākusi — nemēģiniet to piespiest notikt. Labāk pievērsiet uzmanību tām sīkajām lietām, kas jau tagad rada kaut vai viegluma nojausmu: lietus smarža, kāda smaids, veiksmīgi noķerts melodijas vilnis. Spārnotība nesākas ar lielu pacelšanos — tā sākas ar atļauju mazam priekam.

Man joprojām spilgti stāv acu priekšā tā rītausma, kad pēc bezmiega nakts izgāju uz tukšu ielu un pēkšņi sajutu, kā gaiss sabiezēja, kļuva gandrīz salds, un katrs solis atbalsojās iekšienē ar tikko nojaušamu melodiju, — tas ilga ne vairāk kā minūti, bet šī minūte pilnībā mainīja manu priekšstatu par celšanos. Ar laiku es sapratu: šis vieglums nav jānes vienatnē.

Dažreiz dalīties ar šo ceļavēju ar kādu, kurš to arī atpazīst nozīmē šo stāvokli nepazaudēt, bet vairot, vientuļo impulsu pārvēršot kopīgā dziesmā, kur katrs spārns atrod otra ritmu.