Pieņemšana

Pieņemšana ir realitātes atzīšana par savu, kad ne ar ko nerodas iekšēja distance un tāpēc nav pretestības, ļaujot enerģijai brīvi plūst un transformēties.

Pieņemšana nav padošanās. Ne samierināšanās ar likteni. Ne kluss „nu ko, gadās”. Psihoterapeits Arnolds Beisers to nosauca par paradoksālo pārmaiņu teoriju: cilvēks mainās nevis tad, kad cenšas kļūt par kādu citu, bet tad, kad kļūst par to, kas viņš ir. Tā ir pavisam cita gara kustība: jūs pārstājat spiesties pret to, kas jau noticis, un pēkšņi pamanāt, kā šajā pašā „jau notikušajā” parādās vieta jums. Iedomājieties, ka ilgi esat grūduši aizvērtas durvis ar plecu — un pēkšņi pārstājat. Durvis nav atvērušās, bet jūsu rokas vairs nav asiņainas. Jūs neesat padevušies — jūs vienkārši sapratāt, ka grūst ir bezjēdzīgi, un tagad varat saskatīt, ka uz durvīm, iespējams, ir rokturis. Vai varbūt tās nemaz nav durvis, bet siena, un jums jādodas citā virzienā.

Cilvēks ir vienīgā būtne, kas spēj pateikt „nē” realitātei. Mēs protam noraidīt to, kas ir, prasīt ko citu. Un tas ir mūsu spēks. Taču šis pats spēks pārvēršas par lamatām, kad „nē” kļūst par vienīgo atbildi uz visu, kas nesakrīt ar mūsu gaidām. Pieņemšana nav atteikšanās no spējas teikt „nē”. Tā ir prasme laikus pateikt „jā” tam, kas jau ir iestājies, lai atbrīvotu rokas nākamajam solim.

Šī kustība prasa nevis vājumu, bet īpašu iekšēju modrību. Pamanīt, ka kauja ir zaudēta — vai ka tās nemaz nav bijis, bet bijusi tikai jūsu ilūzija par kauju, — un atlaist tvērienu. Ne tāpēc, ka esat salauzts, bet tāpēc, ka esat ieraudzījis: realitātei nav vajadzīga jūsu piekrišana, lai tā būtu. Tā jau ir. Un jūs tajā — nevis gūsteknis, bet tas, kurš var izvēlēties, kā elpot šīs dotības ietvaros.

Kad pieņemšana notiek ķermeņa līmenī, jūs jūtat, kā atlaižas. Sākumā tā var būt tik tikko manāma izelpa — it kā iekšpusē atspertos atspere, kuru jūs stundām ilgi turējāt saspiestu, pat to nemanot. Pleci nolaižas. Žoklis, kuru jūs turējāt sakostu, kļūst mīkstāks. Muskuļi ap acīm atslābst — un jūs pēkšņi pamanāt, ka visu šo laiku gandrīz neredzējāt pasauli, jo skatījāties caur šauru sasprindzinājuma spraugu.

Krūtīs parādās nevis siltums un nevis aukstums, bet kaut kas līdzīgs izplešanās sajūtai. It kā iekšējā kamera, kurā jūs sēdējāt sarāvušies, pēkšņi kļūtu plašāka. Jūs ievelkat elpu — un tā nonāk līdz pašam vēdera lejasdaļai, nevis iestrēgst rīklē. Dažkārt pieņemšanu pavada viegla trīce — ķermenim vajadzīgs laiks, lai pierastu pie jaunā stāvokļa: tas taču ilgi nesa bruņas, bet tagad tās noņem.

Var parādīties asara. Ne rūgta, ne izmisuma pilna — vienkārši mitrums, kas izplūst pats no sevis, kā pārmērīgs spiediens. Vai arī otrādi — jūs sajutīsiet mieru — tik dziļu, ka šķiet, it kā jūs pirmo reizi ilgā laikā būtu pieskārušies dibenam. Nevis izmisuma dibenam, bet realitātes dibenam: te tā ir, cieta zeme zem kājām, un jums vairs nav jāpeld pret straumi.

Aiz noraidījuma vienmēr slēpjas tā pati iekšējā balss: “Visam vajadzētu būt savādāk.” Man nevajadzētu slimot. Viņam nevajadzēja aiziet. Pasaulei nevajadzētu būt tik netaisnīgai. Šāda iekšējā balss nav tikai doma — tā ir vesela kaujas pozīcija: jūs karojat ar to, kas jau ir noticis. Un šis karš nenotiek ārējā laukā — tas izvēršas jūsos pašos, izsmeļot tos spēkus, kas varētu tikt veltīti dzīvošanai tālāk.

Pieņemšana ir tās izšķīšana. Jūs nesakāt: “Patiesībā tā arī vajadzēja būt” — tas būtu cits vardarbības veids pret sevi. Jūs sakāt: “Es nezinu, vai vajadzēja vai nē. Bet tas ir. Un es esmu šeit, ar to.” Šajā atzīšanā nav piekrišanas netaisnībai — ir tikai piekrišana redzēt to, kas ir, nenovēršot skatienu.

Tieši ticība, ka ar noraidījuma spēku var atcelt realitāti, baro pretestību. Šķiet, ka, ja es turpināšu nepieņemt, es varēšu kaut kā mainīt situāciju. Bet situācija jau ir notikusi. Var mainīt tikai savu attieksmi pret to. Un tieši šeit notiek īstais paradokss: tikai pieņemot realitāti, jūs iegūstat varu tajā kaut ko mainīt. Jo, kamēr jūs tērējat enerģiju noliegšanai, jums nav roku, lai rīkotos.

Kā tas ir jūtams:

• Vispirms — kā pauze, kurā apklust iekšējais strīdnieks, tas, kurš visu laiku pierādīja, ka «tas ir nepareizi»; iestājas neierasts klusums, un tajā ir dzirdama sava elpa.
• Tad — it kā krūtīs atveras maigs plašums, it kā jūs būtu atlaiduši dūri un plauksta iztaisnojusies; šajā atvērtajā plaukstā vairs nav ne dusmu, ne izmisuma — ir tikai tukšums, kas izrādās nevis biedējošs, bet ietilpīgs.
• Kādā brīdī jūs pamanāt, ka vairs necīnāties ar to, kas ir; ķermenis atslābst, un jūs jūtaties iesakņojies — nevis nekustīga pamata nozīmē, bet klātbūtnes nozīmē: jūs esat šeit, un šī vieta ir jūsu.

Iekšējais monologs:

• «Jā, tas notika. Man tas nepatīk, es to neizvēlējos. Bet tas jau ir šeit. Un es varu elpot tam blakus.»
• «Es gribēju ko citu. Es joprojām gribu ko citu. Un tajā pašā laikā es nekarošu ar to, kas ir. Es vienkārši ļauju tam būt — un sev būt kopā ar to.»
• «Varbūt es nezinu, ko darīt tālāk. Bet es zinu vienu: es pārstāju strīdēties ar notiekošo. Es vienkārši skatos uz to — un tas mani neiznīcina.»

Cilvēks, kurš ir pieņēmis situāciju, pārstāj steigties un nervozēt. Ārēji tas var izskatīties kā miers — bet ne auksts, ne atrauts, bet gan dzīvs. Viņš neraustās uz katru vārdu, nemēģina pārliecināt apkārtējos, nemeklē vainīgos. Viņa kustībās parādās gludums — it kā iekšpusē būtu pārstājis darboties stingrs rāmis, un locītavas būtu ieguvušas brīvību.

Viņš pārstāj strīdēties ar realitāti sīkumos: ja vilciens ir nokavējies — viņš nelamājas, bet izņem grāmatu; ja kāds ir pateicis asu vārdu — viņš neuzliesmo uz stundu, bet izlaiž to caur sevi, kā ūdeni caur pirkstiem. Ne tāpēc, ka viņš būtu kļuvis nejūtīgs, bet tāpēc, ka viņš vairs nepārvērš katru nepatikšanu par kauju.

Dažkārt pieņemšana izpaužas kā gatavība lūgt palīdzību — tas, kas agrāk šķita neiespējams, tagad kļūst dabisks. Vai arī kā spēja pateikt “nē” bez vainas apziņas: jums nav jāpierāda, ka jums ir tiesības atteikt — jums tās vienkārši ir. Tas viss liecina, ka iekšējais karš ir beidzies, un enerģija ir atbrīvojusies dzīvei, nevis aizsardzībai.

Pieņemšana maina to, kā veidojat attiecības. Kad pieņemat otru cilvēku — nevis kā projektu, kas jāuzlabo, bet kā pašsaprotamu faktu ar visām viņa īpatnībām —, pazūd “labošanas” spriedze. Jūs vairs negaidāt, ka viņš kļūs jums ērts. Jūs vienkārši esat blakus — un šis “blakus” kļūst par telpu patiesai tuvībai. Jo tuvība nav iespējama tur, kur viens pastāvīgi vēlas pārveidot otru.

Kolektīvos pieņemšana rada psiholoģiskās drošības atmosfēru. Cilvēki jūt, ka viņus netiesās par kļūdām, ka viņi drīkst būt nepilnīgi. Un tad viņi pārstāj aizstāvēties — un sāk augt. Līderis, kurš prot pieņemt, neprasa, lai visi būtu ideāli; viņš redz realitāti tādu, kāda tā ir, un rīkojas no tās, nevis no ilūzijām.

Bet ir arī otra puse. Kultūrā, kurā tiek vērtēta cīņa, sasniegums, uzvara, pieņemšana var izskatīties kā pasivitāte. Apkārtējie var jautāt: “Tu taču neesi padevies? Tev vienalga?” — un spiest, pieprasot agrāko aktivitāti. Izturēt šo spiedienu ir daļa no ceļa. Jo pieņemšana nav vienaldzība. Tā ir pārslēgšanās no reaktīvā režīma uz apzinātu.

Ilgu laiku pieņemšana netika uzskatīta par atsevišķu dvēseles spēju. Antīkajā ētikā to sajauca ar fatālismu — «kam lemts, tas neizbēgami». Stoiķi mācīja pieņemt to, kas nav mūsu varā, bet saskatīja tajā drīzāk gribas treniņu, nevis iekšēju atbrīvošanos. Viduslaiku kultūrā to bieži identificēja ar pazemību Dieva gribas priekšā — un tad tas nesa pakļāvības, nevis nobriedušas izvēles nokrāsu.

Pavērsiens notika 20. gadsimta psiholoģijā: ideja par beznosacījuma pieņemšanu kā personīgās izaugsmes pamatu izrādījās revolucionāra. Lai mainītos, cilvēkam nav jāpārveido sevi — viņam sevi ir jāpieņem. Šī doma apgrieza kājām gaisā priekšstatus par terapiju un audzināšanu. Izrādījās, ka pieņemšana nav attīstības ienaidnieks, bet gan tās nosacījums.

Šodien, bezgalīgo salīdzinājumu un sociālo tīklu spīdīgo tēlu vidū, pieņemšanai atkal nākas aizstāvēt savu vietu. Sabiedrība mums uzspiež nepieciešamību būt labākiem, efektīvākiem, veiksmīgākiem — un jebkura neatbilstība ideālam kļūst par iemeslu paškritikai. Perfekcionisma kultūra izmanto mūsu pretestību: tā iegalvo, ka «es tāds, kāds esmu, neesmu pietiekami labs». Un tieši šeit pieņemšana kļūst par iekšējās drosmes aktu — atteikšanos spēlēt pēc šiem noteikumiem.

• Pieņemšana vs Piedošana: pieņemšana — ņemu, kā ir, bez pārveidošanas; šeit nav obligāts iepriekšējs aizvainojums. Piedošana — atlaižu aizvainojumu par nodarīto ļaunumu: sākumā bija brūce, tagad noņemu rēķinu. Pieņemšana nepretojas tam, kas ir; piedošana atbrīvo no tā, kas bija.
• Pieņemšana vs Uzticēšanās: uzticēšanās ir par nākotni un atbalstu: es ticu, ka jūs nepievilsiet. Pieņemšana ir par tagadni tādu, kāda tā ir: es pieņemu jūs (vai situāciju) tādus, kādi esat, bez pārveidošanas. Uzticēšanās paļaujas; pieņemšana nepretojas.
• Pieņemšana vs Pazemība: abi pārstāj karot ar to, kas ir. Bet pazemība noliek ieročus ar rūgtumu — «nu ko, tur neko nevar iesākt», tajā ir sakāves piegarša. Pieņemšana saka «jā» bez sakāves — tā nevis padodas realitātei, bet pārstāj ar to cīnīties un tāpēc atbrīvojas. Pazemība nolaiž rokas; pieņemšana tās atver.

Pretstats: Pretestība — pieņemšana saka realitātei “jā, tā ir” un atlaiž cīņu — spēki atbrīvojas dzīvei. Pretestība spītējas — “nē, es to nepieņemšu”, un jūs tērējat sevi cīņā ar to, kas jau ir noticis un ko nevar atcelt.

Vairāk līdzīgu:

Kad pieņemšanas ir pārāk daudz — kad tā pārvēršas par «visu pieņemu, visu paciešu», — tas vairs nav pieņemšana, bet pašaizliedzība. Cilvēks pārstāj atšķirt, ko var mainīt un kas ir jāpieņem. Viņš samierinās ar vardarbību, ar necieņu, ar pazemojumu — jo baidās, ka pretestība padarīs viņu par «sliktu». Šāds cilvēks zaudē sevi, izšķīstot apstākļos. Viņa «jā» neizklausās kā brīvība, bet kā savu robežu izdzēšana.

Pretējais pols — kad pieņemšana vispār nav pieejama. Cilvēks dzīvo pastāvīgā spriedzē, karodams ar visu, kas nesakrīt ar viņa gaidām. Viņš nepieņem savu vecumu, savu izskatu, savas jūtas, citus cilvēkus, laikapstākļus, laiku — jebkurš kairinātājs kļūst par iemeslu iekšējai cīņai. Tas izsmeļ: enerģija aiziet nevis dzīvošanai, bet pretošanās dzīvei. Šādā stāvoklī ir grūti uzticēties sev un pasaulei, grūti veidot dziļas attiecības, grūti vienkārši būt laimīgam.

Veselīga pieņemšana ir elastība. Spēja atšķirt: lūk, to es varu mainīt, un es to daru. Bet lūk, tas jau ir noticis, un es tam saku «jā», lai atlaistu pirkstus un spertu soli uz priekšu, neatskatoties uz sienu. Tā ir māksla — dzīvot uz robežas starp rīcību un mieru, neiekrītot ne pasivitātē, ne cīņā.

Budistu tradīcijā pieņemšana ir viena no galvenajām praksēm: spēja redzēt lietas tādas, kādas tās ir, bez pieķeršanās un riebuma. Tā nav vienaldzība, bet dziļa uzmanība realitātei, atbrīvota no vērtējumiem. Dzenbudismā pastāv tēls par «sākotnējo seju» — to, kas jums bija, pirms iemācījāties spriest un dalīt pasauli labajā un sliktajā. Pieņemšana atgriež mūs pie šīs sejas.

Kristīgajā mistikā tiek runāts par «garīgo nabadzību» — stāvokli, kad cilvēks atdod visu, kas viņam ir, ieskaitot savus priekšstatus par to, kā vajadzētu būt, un paliek kails Dieva priekšā. Arī tā ir pieņemšanas forma — nevis kā pasivitāte, bet kā atvērtība augstākai gribai.

Rietumu filozofijā eksistenciālisms piegāja pieņemšanai caur «autentiskuma» jēdzienu — spēju pieņemt savu galīgumu, savu brīvību, savu atbildību. Viņiem pieņemšana ir godīga atzīšana, ka dzīvei nav gatavas jēgas, un gatavība to radīt pašiem, neatmetot šo uzdevumu.

Literatūra

Marka Aurēlija “Pārdomās” imperatora ikdiena kļūst par vidi, kurā vingrināties pazemībā pret Visuma likumiem. Lakoniskā, gandrīz sausā proza fiksē domu kustību, kas brīvprātīgi atsakās no cīņas ar neizbēgamo. Šeit pieņemšana parādās kā iekšējā disciplīna, kas ļauj cilvēkam rast noturību haosa vidū, vienkārši atzīstot lietu tiesības būt tādām, kādas tās ir.

Glezniecība

Pola Gogēna audekls «No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?» izvērš skatītāja priekšā monumentālu cilvēka eksistences ciklu, kurā dzimšana un iznīkšana pastāv līdzās vienotā ritmā. Gleznieciskie, dekoratīvie triepieni un piesātinātie okera toņi rada bezlaicības atmosfēru, kurā katrs tēls ieņem savu vietu bez protesta ēnas. Kompozīcija it kā aicina saskatīt neizbēgamībā dabisku un skaistu dzīves raksta noslēgumu.

Mūzika

Johana Sebastiāna Baha kantāte “Ich habe genug” skan kā augstākais miera punkts, kas sasniegts, pilnībā samierinoties ar laika ritējumu. Sērīgā obojas partija un nesteidzīgais vokālais temps ir brīvi no steigas, atspoguļojot dvēseles pārdzīvojumu, kas vairs nepieprasa no realitātes citādus nosacījumus. Šis muzikālais izteikums iemieso brīdi, kad iekšējā tirgošanās ar likteni pārvēršas caurspīdīgā, gandrīz bezsvara klusumā.

Kino

Akira Kurosavas filma “Dzīvot” rāda varoni, kurš noslēguma ainā klusi šūpojas šūpolēs zem krītoša sniega, rodot jēgu apziņā par sava ceļa galīgumu. Kamera fiksē šo gandrīz nekustīgo tēlu uz rotaļlaukuma fona, uzsverot, kā cilvēks, kurš samierinājies ar aiziešanu, pēkšņi iegūst neticamu skaidrību katrā žestā un darbībā. Vērojot šo rāmo ritmu, var sajust iegūtās saskaņas siltumu un aiznest šo iekšējo klusumu savā šodienā.

Pieņemšanu nevar izraisīt ar piespiedu piepūli. To nevar panākt ar gribas aktu, tāpat kā nevar piespiest sevi acumirklī nomierināties.

1. Apzinieties savas pretestības mirkli. Pirmais solis – pamanīt savu pretestību. Nemēģināt to apspiest, bet tikai apzināties: “Ā, es tagad to nepieņemu. Man gribētos, lai būtu citādi.” Tas jau ir puse no darba. Jo, kamēr neesat apzinājušies, ka ar pieri atdurities pret sienu, jūs nevarat beigt to darīt. Vienkārši apstājieties uz sekundi un atzīmējiet: jā, es esmu pretestībā. Es negribu, lai tā būtu patiesība. Es gribu ko citu. Un tas ir normāli.

2. Pārtrauciet cīņu un izelpojiet spriedzi. Pamēģiniet ieturēt pauzi. Nevajag uzreiz teikt “jā” un smaidīt. Vienkārši izelpojiet. Ļaujiet sev pastāvēt tajā, kas ir, nemēģinot to mainīt. Jūs varat sev pateikt: “Es nezinu, kā to pieņemt. Bet es kaut vai uz mirkli pārstāju ar to cīnīties.” Pat tāda īsa atelpa — jau ir solis.

3. Atļaujiet sev noņemt bruņas. Pamēģiniet kaut uz mirkli pārstāt būt par to, kurš visu kontrolē un zina, kā vajag. Sajūtiet, cik smagi ir pastāvīgi turēt dzīves aizsardzību, un atļaujiet sev vienkārši būt — bez lēmumiem, bez gatavām atbildēm, bez izlikšanās, ka tiekat galā. Iespējams, tas būs baisi: šķitīs, ka bez ierastajām bruņām esat pārāk ievainojami. Taču tieši šajā ievainojamībā dzimst patiesa pieņemšana — kad jūs sastopat realitāti nevis kā karotājs, bet kā dzīvs cilvēks.

Visgrūtākais pieņemšanā ir piekrist tam, ka receptes nav. Ja esat pieraduši visu kontrolēt, pati doma par to, ka nav gatava plāna, izskatās pēc neveiksmes. Iemācīties pieņemt nozīmē iemācīties uzticēties dzīvei, neprasot no tās garantijas, un nepārvērst par karu to, kas nav piepildījies. Tas nenāk viegli. Mācieties atvērt plaukstas blakus tam, kurš arī nevēlas savilkt dūres, un šī spēja atgriezīsies pie jums pati.