Nomāktība

Nomāktība ir dzīva, nospiesta no augšas: jūtas un vēlmes nekur nav pazudušas, bet guļ zem smaguma, un no turienes tām nepacelties balsī.

Nomāktība ir tad, kad pasaule it kā uzliek jums plaukstu, un jūs jūtat tās svaru uz pleciem, krūtīm, visa ķermeņa. Jūs nekrītat, jūs esat piespiests — pie zemes, pie dīvāna, pie savas bezspēcības. Emīls Siorāns aprakstīja šo smagumu kā stāvokli, kurā dvēsele zaudē spēju pretoties, un tieši šajā zaudējumā, pēc viņa domām, atklājas patiesība par mūsu iekšējo tukšumu. Tā nekliedz, tā klusē — un tieši šis klusums kļūst par skaļāko, ko jūs dzirdat.

Tajā nav asuma, kā dusmās vai bailēs. Tā ir kā bieza sega, ko esat uzvilkuši pār galvu, bet pati nepamanījāt, kad. Gribas iebāzt seju spilvenā un nekustēties. Viss prasa pūles: piecelties, atbildēt uz ziņu, pat padomāt par kaut ko gaišu. Šis stāvoklis nav izmisums, kas atņem krāsas, un nav nospiestība, kas spiež no ārpuses. Tā ir iekšēja piespiestība, it kā kāds neredzams sēdētu jums uz krūtīm un elpotu jūsu vietā.

Un šajā piespiestībā ir viens paradokss: jūs necīnāties, jūs piekāpjaties. Jūs pārtraucat pretoties — ne tāpēc, ka gudri pieņēmāt, bet tāpēc, ka spēka nav. Un tieši šeit, uz bezspēcības robežas, var dzimt kaut kas jauns — ja jūs ļausiet sevi necīnīties, bet vienkārši būt šajā stāvoklī, nebēgot un nesteidzinot sevi.

Ķermenis nomāktībā runā smaguma valodā. Pleci nokrīt, mugura noapaļojas, krūškurvis it kā ievilktos uz iekšu — jums kļūst grūtāk pilnībā ieelpot. Elpošana kļūst sekla, īsa, it kā gaiss nenonāktu līdz pašam plaušu dibenam, bet iestrēgtu kaut kur pie rīkles. Jūs jūtat viskozitāti muskuļos — tie nav ne saspringti, ne atslābuši, bet vienkārši eksistē, svina pielieti.

Rokas un kājas šķiet svešas, smagas. Gribas apgulties un nemainīt pozu. Acis skatās vienā punktā, plakstiņi piepildās ar nogurumu. Bieži parādās kamols rīklē — nevis raudāšana, bet tieši šķērslis, it kā jūs būtu norijis akmeni. Dažreiz gribas noliekt galvu uz leju, zods pieskaras krūtīm.

Šajā stāvoklī jūs nepamanāt aukstumu vai siltumu — jūtīgums ir notrulināts. Ēdiena garša gandrīz nav jūtama, smaržas nesasniedz. Ķermenis pāriet taupības režīmā: palēninās, apklust, gaida — bet ko tieši, jūs paši nezināt.

Zem nomāktības vienmēr slēpjas viens dziļš uzskats: “es netikšu galā”. Nevis ar kaut ko konkrētu — ar pašu dzīvi, ar tās kustību. Jūs pārstājat ticēt, ka jūsu rīcība var kaut ko mainīt. Pasaule šķiet liela, bet jūs — mazi, vāji, bezpalīdzīgi.

Ierastā vēlme visu turēt kontrolē šeit darbojas pretēji: jūs nemēģināt vadīt, bet atdodat visu bez cīņas. Taču tā nav atbrīvošanās, bet kapitulācija — ar klusu piekrišanu: “lai notiek tā, es tik un tā neko nespēju”. Un tieši šī piekrišana notur jūs nomāktībā. Jūs it kā sakāt sev: “labāk nemēģināt, nekā atkal krist”.

Taču tajā ir arī kaut kas vērtīgs: nomāktība bieži nāk, kad ilgi esat nesis kaut ko svarīgu — atbildību, rūpes, cerību. Tā ir kā drošinātājs, kas uz laiku izslēdz jūs no skrējiena. Uzskats “es netikšu galā” nav tikai vājums, tā ir arī skumja patiesība: jūs patiešām esat noguris. Un šī noguruma atzīšana ir pirmais solis, lai atlaistu sevi no pienākumu tvēriena.

Kā tas jūtams:

• Jūs skatāties uz savu atspulgu un jūtat, ka starp jums un to, kurš ir spogulī, — biezs stikls; jūs sevi neatpazīstat, bet arī nebrīnāties par to.
• Iekšā — tukšums, bet ne viegls, bet gan blīvs, kā vate, kas piepilda visu no rīkles līdz vēderam.
• Laiks plūst viskozi: minūtes ilgst stundām, bet jūs nevarat pateikt, kas īsti noticis pēdējās pusstundas laikā — jūs vienkārši bijāt, bez notikumiem.
• Domas nāk lēni un smagi, it kā katra no tām būtu ietīta slapjā drānā; gribas, lai to nemaz nebūtu.

Iekšējais monologs:

• «Kāpēc kaut ko darīt, ja tik un tā nekas nemainīsies?»
• «Es vienkārši gribu, lai mani atstāj mierā. Uz visiem laikiem.»
• «Es esmu noguris, bet nevaru atpūsties — atpūta prasa kustību, bet es pat nevaru izlemt, kā ērtāk apgulties.»
• «Droši vien es esmu vājš un nederīgs — ja nespēju savākties, kā visi normālie cilvēki.»

Šajos vārdos nav drāmas — ir trula konstatācija. Jūs tos nekliedzat, jūs vienkārši dzirdat tos iekšā, un tie kļūst par fonu, uz kura nekas nenotiek.

No malas nomākts cilvēks izskatās sastindzis. Viņš mazāk kustas, runā klusāk, retāk smaida. Skatiens ir vērsts lejup vai tukšumā. Jūs varat pamanīt, ka viņš iespringst pie vienas nodarbes — piemēram, bezgalīgi skatās telefonā, nelasot, vai šķirsta plūsmu bez jebkādas intereses.

Viņš izvairās no tikšanās, atceļ plānus, saka “nē” gandrīz uz jebkādiem priekšlikumiem. Ja tomēr nonāk kompānijā — sēž klusēdams, neiesaistās sarunā, atbild vienzilbīgi. Viņa klātbūtne ir gandrīz bezsvara — viņš ir, bet it kā viņa nav.

Dažkārt nomāktība izpaužas sīkumos: cilvēks pārstāj par sevi rūpēties, valkā vienas un tās pašas drēbes, nemazgā traukus. Viņa telpa sašaurinās līdz gultai vai krēslam. Viņš var iestrēgt vienkāršās darbībās — piemēram, stāvēt atvērta ledusskapja priekšā un nesaprast, kāpēc viņš tur ieradās.

Ap nomāktību veidojas klusums. Draugi pārstāj zvanīt, jo jūs tik un tā neatbildat. Kolēģi pārstāj piedāvāt kopīgus projektus. Pasaule it kā atkāpjas soli atpakaļ, un jūs paliekat tukša apļa centrā.

Bet tas nav tikai jūsu nevēlēšanās dēļ — tā ir arī citu reakcija. Cilvēki nezina, kā būt blakus tam, kurš ir nomākts. Viņi baidās “inficēties” ar smagumu vai neveikli saka “pacel degunu”, no kā kļūst tikai sliktāk. Un jūs, to jūtot, grimstat vēl dziļāk.

Sociālie tīkli nomāktības stāvoklī ir atsevišķi slazdi. Jūs redzat citu dzīves, pilnas kustības un gaismas, un salīdzinājums rada jaunu smagumu: “kāpēc viņiem izdodas, bet man — nē?” Jūs ritināt plūsmu, bet neatrodat tur sevi. Un tikai vientuļi nakts ieraksti par bezmiegu vai nogurumu — bet tos jūs neuzdrošināties atzīmēt ar “patīk”, lai neatzītu skaļi.

Kādreiz nomāktība tika uzskatīta par grēku — mazdūšību, «skumjām, kas izkaltē dvēseli». Viduslaiku Eiropā to dēvēja par «pusdienas dēmonu», kas uzbrūk mūkiem gaišākajā dienas stundā, atņemot tiem gribu. Nomāktam cilvēkam varēja pārmest vājticību vai slinkumu.

Vēlāk, romantisma attīstības gaitā, nomāktībā saskatīja jūtīgas dabas pazīmi — «pasaules sēras», kas raksturīgas dzejniekiem un domātājiem. Bairons, Ļermontovs, Šopenhauers — viņu melanholija šķita cildena, nevis sāpīga. Šajā romantiskajā traktējumā nomāktība vairs nebija grēks, bet kļuva par izredzētības atribūtu.

Šodien mēs to saprotam citādi. Nomāktība nav netikums un nav tikums, bet gan iespējama reakcija uz pārslodzi, zaudējumu, bezjēdzību. Mūsdienu kultūra ar tās produktivitātes kultu bieži pieprasa, lai mēs vienmēr būtu «uz pacēluma». Laimes industrija mums pārdod tabletes, kursus, lietotnes možumam — un nomāktība kļūst par kaut ko nepiedienīgu, ko nepieciešams slēpt vai nekavējoties labot. Taču šajā spiedienā «esi pozitīvs» slēpjas jauna vardarbības forma: mēs zaudējam tiesības uz klusinātību, uz pauzi.

• Nomāktība vs Grūtsirdība: nomāktība ir par nospiestību: zemu vitalitāti, smagumu. Grūtsirdība ir par nodzisušu cerību: dzīves skumjo pelēcību, “viss ir drūms un bezjēdzīgs”. Nomāktība nospiež; grūtsirdība atņem krāsas.
• Nomāktība vs Nospiestība: nomāktība — it kā vāks būtu uzlikts no augšas: jūtas un spēki ir nospiesti, gaita palēnināta. Nospiestība — jūgs, kas spiež pastāvīgi, bieži vien no ārējiem apstākļiem, kuriem neredz galu. Nomāktība nospiež no iekšpuses; nospiestība nospiež no ārpuses un uz ilgu laiku.

Pretstats: Sajūsma — pacilā un spārno ar ieceri — mugura iztaisnojas, gribas ātrāk rīkoties. Nomāktība piespiež pie zemes — pleci noslīd, katrs impulss nodziest, un jebkurai piepūlei it kā nepietiek gaisa.

Vairāk līdzīgu:

Kad nomāktības ir pārāk daudz — tā pārstāj būt īslaicīgs stāvoklis un kļūst par ainavu, kurā jūs dzīvojat. Jūs mostaties jau noguris, pasaule ir iekrāsota pelēkā, nekas nesagādā prieku. Dienas savijas vienā garā rindā, kurā jūs neatceraties, kas bija vakar, un negaidāt rītdienu. Iekšējā balss kļūst skarbāka: «Tu nekam nederi». Šajā polā ir briesmas — jūs varat pārstāt redzēt izeju un noticēt, ka nomāktība ir jūsu patiesā daba.

Bet ir arī otrs pols: nomāktība nav pieejama. Jūs nevarat atļauties iekrist tajā — jūs vienmēr esat kājās, vienmēr darīšanās, vienmēr «turiet seju». Apkārtējie apbrīno jūsu izturību, bet iekšpusē — it kā būtu atslēgts jūtīgs nervs. Jūs nejūtat smagumu, jo neļaujat sev apstāties. Bet apslāpētā sajūta krājas, un kādu dienu tā var izlauzties negaidītā dusmu uzplūdā vai pēkšņās asarās.

Veselīga attieksme pret nomāktību ir prasme pamanīt tās ierašanos, nepadzenot to un neaizraujoties. Atzīt: «jā, es tagad esmu nomākts. Tā tas ir». Un nemēģināt nekavējoties piecelties, bet dot sev iespēju palikt šajā stāvoklī tieši tik ilgi, cik nepieciešams, lai atrastu kontaktu ar savu bezspēcību — un caur to ar kaut ko dziļāku.

Indijas filozofijā nomāktība ir tuva jēdzienam tamas — vienai no trim gunām, inerces, smaguma un tumsas stāvoklim. Tamas netiek uzskatīts ne par sliktu, ne par labu, bet vienkārši par esamības īpašību, kas palēnina un sablīvē. Tradicionālajā jogā, ja jūs pārņem tamas, ieteicams necīnīties, bet maigi sakustināt ķermeni ar asanu vai elpošanas palīdzību.

Japāņu kultūrā pastāv vārds mono-no aware — «lietu skumjais valdzinājums». Tā nav nomāktība mūsu izpratnē, bet gan tuvs pārdzīvojums: apziņa par visa īslaicīgumu, vieglas skumjas par skaistumu, kas aiziet. Šajā sajūtā nav smaguma — ir izsmalcinātas skumjas, kuras necenšas labot.

Krievu tradīcijā nomāktību bieži dēvēja par «ilgām», un tajās saskatīja ne tikai ciešanas, bet arī dziļumu — spēju just vairāk nekā virspusēju prieku. Dostojevskis rakstīja par ilgām kā par «savādu baudu», kad cilvēks saraujas no sāpēm, bet šajā sarāvumā ir dzīves intensitāte.

Literatūra

Andreja Platonova «Bedrē» valoda kļūst materiāla kā svina krava, kas velk lasītāju uz pašu esamības dibenu. Varoņi rok bedri nākotnes laimei, bet pati šī darbība tikai vairo tukšumu, pārvēršot cerību smagā, nepaceļamā mālā. Eksistences jēga te izšķīst bezgalīgā celtniecības procesā, kur katrs solis dziļāk zemē tikai pasvītro neiespējamību izkļūt virspusē.

Glezniecība

Īzaka Levitāna gleznā «Virs mūžīgā miera» ir iemūžināts brīdis, kad daba iegūst biedējošu, nomācošu varu pār cilvēka klātbūtni. Milzīgas, svina krāsas pērkona debesis pārkaras pār sīku zemes saliņu, pārvēršot baznīcu un kapsētu tik tikko saskatāmos punktos vienaldzīgās stihijas okeānā. Šajā ainavā nav cīņas, tikai pazemīga pieņemšana, cik mazs ir cilvēks bezgalīgās, savā bardzībā sastingušās tāles priekšā.

Mūzika

Jana Sibēliusa «Tuonelas gulbis» skan kā angļu mežraga monologs pār tumšajiem, nekustīgajiem ūdeņiem, kur laiks zaudējis savu ierasto gaitu. Melodijai trūkst impulsu un iekšēju konfliktu, tā tikai gludi seko upes straumei, kas aiznes visu dzīvo mūžīgā klusuma valstībā. Šajās skaņās dzirdamas ne tik daudz ciešanas, cik galīga atteikšanās no jebkādas pretestības neizbēgama miera priekšā.

Kino

Stīvena Doldrija «Stundas» savij trīs sieviešu likteņus vienotā rakstā, kur ikdienas neredzamais smagums izpaužas caur katru kustību, katru skatienu un katru kluso nopūtu. Cauri laikmetu un ainavu maiņai nemitīgi spīd viens un tas pats iekšējais saspiestums, liekot varoņiem pastāvēt pasaulē, kur gaiss šķiet pārāk biezs pilnvērtīgai ieelpai. Kad beigu titri izkūst tumsā, šī filma paliek atmiņā kā atturīgs liecinieks, kas ļauj no droša attāluma palūkoties, kā trauslais cilvēka «es» mācās izturēt sava klusuma spiedienu.

Nomāktība ielavās klusi. Jūs nepamanāt brīdi, kad pasaule ir kļuvusi plakana, un ķermenis – kā no svina.

Iekšējs pamiers ar savu stāvokli. Nomāktībā vissvarīgākais ir nevis to uzveikt, bet gan ar to kontaktēties. Neteikt “viss ir labi”, ja jums ir slikti. Nepiespiest sevi smaidīt ar varu.

Veiciet vismazāko darbību, paliekot iekšā. Pamēģiniet izdarīt vienu niecīgu kustību — nevis lai izkļūtu no šī stāvokļa, bet lai sajustu sevi tajā. Uzlieciet tējkannu. Ieelpojiet ar pilnu krūti vienreiz, tad otrreiz. Paskatieties uz savu roku un ievērojiet, kā tā gulstas.

Ļaujiet sev netikt galā. Nomāktība nejautā, vai jums ir ērti būt ievainojamam — tā vienkārši atņem spēkus izlikties. Atzīstiet, ka šobrīd jūs nespējat nest „normalitātes” nastu. Šis godīgums pret sevi noņems papildu slogu un atstās tikai pašu smagumu, ar kuru jau var tikt galā.

Reiz es katru rītu modos ar vienu un to pašu sajūtu, it kā mani kaut kas spiestu pie gultas — un pacelt galvu šķita varoņdarbs. Un kādu dienu es pārstāju gaidīt, ka brīnums nāks no ārpuses. Tā vietā es atļāvos nekustēties, bet skatīties: skatīties uz gaismu no loga, uz putekļiem starā, uz paša elpu. Un šajā vērīgajā bezdarbībā radās maza sprauga, plaisa, caur kuru iekšā iesūcās vieglums.

Un tomēr ir stāvokļi, kad ar vienu apzinātību vairs nepietiek. Ja nu smagums ir dziļāks, nekā vientulībā iespējams izturēt? Kad nomāktība ievelkas nedēļām, interese par dzīvi zūd, bet domas kļūst tumšas un bezizejas — ir svarīgi atzīt: reizēm viena cilvēka spēka ir par maz. Dažkārt nospiestība ir tik dziļa, ka atgriezties pie sevis var tikai caur cita pieskārienu. Un tad nolikt šo smagumu blakus cilvēkam, kurš pieņem jūs arī kritienā, kļūst par visredzīgāko izvēli — nevis vājumu, bet godīgumu dzīves priekšā.