Brīvība

Brīvība ir tas, kas paliek pēc visas nosacītības atlaišanas: tīra spontanitāte, dzīve miesā.

Brīvība sākas iekšienē. Pēkšņi pamanāt, ka elpojat dziļāk, ka pleci paši nolaižas, ka skatiens vairs neatduras pret sienu un atrod horizonta līniju. Džuandzi reiz atzīmēja, ka patiesais stāvoklis ir peldēt līdzi Dao straumei, nepieķeroties krastiem. Proti, pašā kustībā, uzticībā tam, kas jūs nes, — tur arī ir šis stāvoklis. Tas iztiek bez sienu nojaukšanas; tas lūdz tikai pārstāt uzskatīt sevi par ieslodzīto.

Katru reizi, kad izvēlaties nevis no bailēm vai ieraduma, bet gan no dzīvas “es gribu tieši šo”, — jūs sastopaties ar šo stāvokli. Tas nav skaļš. Tas ir kluss kā atslēgas pagrieziens slēdzenē, kuru jau sen uzskatījāt par aizslēgtu. Paradokss ir tajā, ka “viss ir iespējams” ātri pārvēršas apjukumā. Īstā sajūta vienmēr ir par kaut ko konkrētu: par šo izvēli, šajā solī, šajā “jā” vai “nē”. Tā ir prasme pateikt: šeit ir mana zeme. Kad jūtat, ka lēmums nāk no jūsu centra, — tā ir tā. Tā neprasa attaisnojumus. Tā vienkārši ir.

Ievērojiet: tā bieži slēpjas aiz “man vajadzētu” aizsega. Bet, tiklīdz uzdodat sev jautājumu “un kam man vajadzētu?”, — aizkars kļūst plānāks.

Brīvība dzīvo ķermenī kā atbrīvošanās no liekā sasprindzinājuma. Jūs ievērojat, kā žokļa muskuļi atlaiž savu spriedzi, atslābstot, ka elpošana kļuvusi pilnīgāka un vienmērīgāka, ka krūtīs izplešas vienmērīgs siltums — ne dedzinošs, bet maigs, kā pēc ilgas pastaigas salā, kad beidzot ieejat mājā. Dažreiz tas ir vieglums plecos — it kā no pleciem būtu nokritis smagums, ko nēsājāt tik pierasti, ka bijāt par to aizmirsis. Vēdera muskuļi atslābst, un jūs jūtat, kā iekšējais smaids — nevis lūpām, bet visu ķermeni — sāk mirdzēt.

Vēl viena brīvības ķermeniskā liecība ir miers kājās. Jūs neskrienat, neraustāties, nepārmiņāties. Jūs stāvat vai ejat vienmērīgi, jūtot, ka zeme zem jums nav purvs, bet augsne. Dažreiz ķermenis atsaucas ar žāvāšanos — nevis no noguruma, bet no atbrīvošanās no spriedzes, un ķermenis ļauj sev atslābt līdz galam. Tā ir atgriešanās mājās — mierīga, klusa.

Zem brīvības sajūtas bieži slēpjas uzskats: “Ja es esmu brīvs, tad neviens mani nevar ierobežot vai ievainot.” Bet tas ir slazds. Psiholoģiski brīvība ir briedums: spēja izturēt nenoteiktību un vienlaikus izvēlēties. Tā biedē, jo ar to sākas atbildība. Daudzi dod priekšroku ilūzijai par nebrīvību — “es nevaru, mani piespiež” — tikai lai neuzņemtos izvēles smagumu. Jo, ja es izvēlos pats, tad man pašam jāatbild arī par sekām.

Mēs bieži vēlamies brīvību no visa, bet nevēlamies brīvību kaut kam — it kā būtu atvēruši visus iespējamos ceļus, bet neuzdrošināmies spert nevienu soli. Īstā brīvība vienmēr ir mērķtiecīga: tā nevis izkliedē spēkus, bet tos savāc. Uzskats «man ir jādod brīvība» nomainās ar nobriedušāku: “es to varu paņemt, samaksājot ar uzmanību un izvēli.”

Pārdzīvojums izskatās šādi:

• Jūs apzināties, ka starp stimulu un reakciju pastāv plaisa — un šajā plaisā jūs varat izdarīt izvēli.
• It kā jūs stāvētu durvju priekšā, kuras agrāk uzskatījāt par aizslēgtām, bet tās izrādās neaizslēgtas — pietiek vienkārši pagrūst.
• Krūtīs parādās klusināts prieks — ne sprādzienveida, bet vienmērīgs, kā lampas gaisma, ko jūs ieslēdzāt tumšā istabā.
• Jūs pārstājat skatīties uz citu viedokli — ne tāpēc, ka jums būtu vienalga, bet tāpēc, ka jūsu iekšējā balss skan skaidrāk.

Iekšējais monologs:

• «Es nezinu, kur šī izvēle mani aizvedīs, bet tā ir mana, un esmu gatavs to uzzināt.»
• «Bailes paliek, bet tās vairs nevada balli.»
• «Es varu pārdomāt — un tas ir tikai jauns pagrieziens.»
• «Man nav vajadzīga atļauja, lai būtu es pats.»

Brīvība ir pamanāma no malas tajā, kā cilvēks kustas. Viņa gaita kļūst vienmērīgāka, žesti – maigāki, bet ne izplūduši. Viņš nesteidzas. Viņš spēj skatīties sarunu biedram acīs nevis izaicinoši, bet mierīgi. Brīvs cilvēks biežāk saka «jā» tam, ko patiešām vēlas, un «nē» tam, kas ir svešs. Viņš neattaisnojas un neatvainojas par savu izvēli – viņš vienkārši to izdara un iet tālāk.

Citi var pamanīt, ka viņš ir kļuvis neparedzams labā nozīmē: viņš var neiet uz ballīti, ja negrib, vai pēkšņi doties ceļojumā. Viņš pārstāj būt ērts – viņa rīcība izriet no iekšienes, un tas ir pamanāms.

Attiecībās brīvība ir spēja būt blakus, neizšķīstot. Kad satiekas divi brīvi cilvēki, starp viņiem nav greizsirdības un kontroles mēģinājumu. Ir cieņa pret otra robežām un prieks par to, ka otrs ir, nevis par to, ka viņš pieder jums. Sabiedrība bieži jauc brīvību ar visatļautību un no tās baidās. Kolektīvā brīvs cilvēks var šķist svešs, jo viņš nepiedalās kopīgos pakļaušanās rituālos. Taču viņš var kļūt par to, kurš iedvesmo citus uz savu izvēli. Brīvība ir lipīga – bet tikai tiem, kas ir gatavi to pamanīt.

Kādreiz brīvība tika saprasta kā stāvoklis ārpus važām: vergs tiek atbrīvots, un tas ir stāsta beigas. Vēlāk stoiķi saskatīja brīvību kā iekšēju stāvokli: var būt važās, bet iekšēji brīvs. Sokrats dzēra cikūtu nevis tāpēc, ka būtu bijis nebrīvs, bet tāpēc, ka izvēlējās pakļauties likumam – un tādējādi palika brīvs. Viduslaikos brīvība bieži tika saprasta kā sekošana dievišķajai gribai: patiesā brīvība ir brīvprātīgā kalpošanā Dievam. Apgaismības laikmets pārcēla uzsvaru uz politiskajām tiesībām un individuālo izvēli. Taču šodien mēs saprotam, ka ārējās brīvības (vārda, pārvietošanās) ir tikai nosacījums. Galvenā cīņa par brīvību norisinās iekšienē.

Mūsdienu kultūra mūsos veido neīstu nebrīvības sajūtu: reklāma saka, ka esam brīvi tikai tad, kad pērkam, sociālie tīkli iedveš, ka mūsu izvēle ir pakļauta tendencēm, bet darbs un ikdiena uzspiež ritmu. Tomēr apziņas evolūcija turpinās: arvien vairāk cilvēku pamana, ka īstā brīvība nav opciju daudzumā, bet gan izvēles kvalitātē. Tā sākas ar jautājumu: “Ko es īsti gribu?” – uzdotu bez steigas un bez atskatīšanās.

• Brīvība vs Atvieglojums: atvieglojums — spiediens ir nokrities, kļuvis vieglāk elpot, bet būris, iespējams, ir palicis. Brīvība — noņemtas pašas važas: nevis vienkārši vieglāk, bet vari iet, kur vien vēlies. Atvieglojums vājina spaidus; brīvība noņem tos pavisam.

Pretstats: Sasaistītība — brīvība ir “varu kustēties un izvēlēties”: plašums, vieglums, nekas netur. Sasaistītība ir spīles, kad kaut kas saspiež un neļauj pakustēties, it kā jūs būtu sasieti no iekšienes un rautos laukā, bet nevarētu.

Kad brīvības ir pārāk daudz, tā pārvēršas trauksmē: cilvēks mētājas, baidās no pieķeršanās, jauc neatkarību ar vientulību. Tā ir bēgšana no jebkādiem rāmjiem — iekšējs tukšums, ko viņš aizpilda ar izvēles ilūziju. Tad jebkādas saistības tiek uztvertas kā cietums, jebkāds mājiens uz stabilitāti — kā drauds. Kad brīvība ir apspiesta, cilvēks jūtas iesprostots. Viņš neredz alternatīvas, dzīvo pēc inerces, pacieš nemīlētu darbu, attiecības, pilsētu. Iekšā — trulas ilgas, kas reizēm izlaužas bēgšanas fantāzijās. Taču īsta bēgšana nav iespējama, kamēr cilvēks neapzinās savu spēju izvēlēties. Veselīgs stāvoklis ir pa vidu: brīvība kā apzināta kustība starp “es varu” un “es gribu”, ar gatavību uzņemties sekas.

Dažādās kultūrās brīvība tika saprasta atšķirīgi. Indijas filozofijā mokša ir atbrīvošanās no samsāras, no atdzimšanas cikla. Tā nav politiska, bet gan garīga brīvība: izeja ārpus nosacītības robežām. Daoismā brīvība ir dabiskuma ievērošanā, atteikšanās no cīņas. Džuandzi smējās par tiem, kas mēģina pretoties straumei. Kristīgajā mistikā brīvība ir “garīgā nabadzība”, kad cilvēks atsakās no savas gribas, lai apvienotos ar Dievišķo. Jauno laiku Rietumu filozofija uzsvēra brīvību gribā un individuālās tiesības. Taču visas šīs tradīcijas saskan vienā: patiesā brīvība ir iekšēja.

Literatūra

Mihaila Ļermontova poēmā «Mciri» trīs dienas, kas pavadītas aiz klostera mūriem, kļūst par vienīgo patieso varoņa elpu, kur katrs ieelpas vilciens piesātināts ar savvaļas garšaugu smaržu un kalnu vēja bīstamību. Ļermontovs pretstata aizsmakušo kameru bezgalīgajam plašumam, parādot, ka brīvība ir spēja sajust dzīvi tās pirmatnējā, nevaldāmajā pilnībā. Nāve šīs gribas apskāvienos izrādās vērtīgāka par gadu desmitiem, kas pavadīti klusā aizmirstībā zem dievnama velvēm.

Glezniecība

Uz Ežēna Delakruā audekla “Brīvība, kas vada tautu” kompozīcijas dinamika burtiski izstumj skatītāju uz priekšu, liekot sekot sievietes figūrai, kuras kustība ir nežēlīga un valdonīga. Brīvība šeit parādās kā stihisks spēks, kas pārvar barikāžu haosu, kur katrs otas triepiens uzsver apņēmību un impulsu, kas nepazīst šaubu. Tā ir dzīva, elpojoša liesma, kas paceļas virs kaujas dūmiem, sev līdzi velkot visus, kas ir gatavi spert soli nezināmajā.

Mūzika

Mailza Deivisa kompozīcija “So What” pārinterpretē pašu džeza struktūru, atsakoties no ciešajiem akordu secību rāmjiem par labu plašām modālām toņkārtām. Deivisa trompete skan ar apbrīnojamu vieglumu, atstājot starp notīm pietiekami daudz tukšuma, lai klausītājs pats to varētu piepildīt ar savu ritmu un domām. Šajā skanējumā nav harmonijas diktāta – tikai ielūgums uz nebeidzamu improvizāciju, kur katrs instruments iegūst tiesības uz savu balsi.

Kino

Miloša Formana filmas “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” finālā smagā izlietne, kas izrauta no betona grīdas, kļūst par neiespējamās atbrīvošanās simbolu, kas caur stiklu lauž ceļu nakts tumsā. Kad varonis Bromdens pazūd miglā, aiznesot līdzi Makmērfija garu, skatītājs jūt, kā kopā ar viņu izkūst sienas, aicinot dalīties šajā pārdrošajā tieksmē pretī horizontam un sajust, kā iekšienē sāk pulsēt savas, ne ar ko neierobežotas dzīves alkas.

1. Pārtrauciet automātisko ierasto darbību plūsmu. Sāciet ar mazumiņu: izvēlieties to, ko parasti darāt automātiski (saklāt gultu, dzert kafiju vienā un tajā pašā laikā, atbildēt uz ziņām) un dariet to citādi — vai nedariet nemaz. Paskatieties, kura jūsu daļa pretojas. Aiz šīs pretestības slēpjas ieraduma vai baiļu balss, bet ne jūsu būtība.

2. Izpētiet, kur jūsu uztverē slēpjas iekšējās restes. Uzdodiet sev jautājumu: kur savā dzīvē es jūtos ieslēgts? Ne obligāti ārējos apstākļos — iespējams, pārliecībās. «Es nevaru beigt uztraukties», «Es nevaru atteikt», «Tā nav pieņemts». Katrs šāds «nevaru» ir izvēle, ko jūs reiz izdarījāt. Varbūt toreiz tas bija saprātīgs, bet tagad jūs varat izvēlēties citādi. Brīvība – tā vispirms ir izvēle raudzīties uz saviem «nevaru» kā uz «es labāk ne».

3. Ļaujiet sev novilkt bruņas. Brīvība nav būt neievainojamam, bet gan pārtraukt tērēt spēkus, uzturot šīs bruņas. Vismaz reizi dienā pamēģiniet neslēpt šaubas, nogurumu vai lūgumu pēc palīdzības. Ieraugiet, ka pasaule nesabrūk, kad atzīstat savu cilvēcību. Aiz ārējās nesatricināmības bieži slēpjas bailes, bet aiz tām — dzīva, elpojoša vēlme būt sev pašam.

Ilgu laiku es uzskatīju, ka jātiek galā vienatnē, līdz uzdrošinājos atļauties dažus mazus soļus bez ierastās maskas — un negaidīti sajutu, kā atslābst spriedze. Važas izrādījās tikai ieradums nepamanīt pašam savu ievainojamību. Vēlāk es ievēroju, ka dalīties šajā ceļā ar kādu, kurš arī mācās izvēlēties sevi, var to padarīt vēl vieglāku.

Dažreiz ir vieglāk atklāt šo iekšējo telpu, kad ejat blakus cilvēkam, kurš arī mācās izvēlēties sevi. Mēģināt atrast brīvo elpu kopīgā ritmā — tas nozīmē spert pirmo soli turp, kur katrs mācās sadzirdēt savu noti.