Atvērtība

Atvērtība ir uzņēmība pret iespaidiem un cilvēkiem: smalka noskaņošanās, kurā pasaule plūst caur jums, atstājot pēdas.

Vai esat ievērojuši, kā dažreiz pasaule it kā pati ieiet jūsos — bez klauvēšanas, bez atļaujas? Ne jūs skatāties uz saulrietu, bet saulriets ieskatās jūsos. Ne jūs klausāties mūziku, bet mūzika aizskar kaut ko iekšā, par ko jūs nezinājāt. Tā ir atvērtība: stāvoklis, kad robeža starp jums un to, kas ir ārpusē, kļūst caurspīdīga. Ne plāna āda, bet āda, kas atceras, ka tā nav siena, bet membrāna. Viens no psiholoģijas pamatlicējiem, Viljams Džeimss, aprakstīja «apziņas plūsmu», kurā iespaidi netiek pārtraukti ar barjerām. Atvērtībā šī plūsma tek brīvi — jūs nefiltrējat, nevērtējat, bet vienkārši ļaujat pasaulei atstāt jūsos savu nospiedumu. Tajā nav vājuma vai pasivitātes. Tā ir aktīva piekrišana tikt aizskartam. Dzīvam.

Kad esat atvērtībā, ķermenis uzvedas citādi. Āda it kā kļūst plānāka — jūs vēja pūsmu izjūtat kā pieskārienu, nevis kā traucēkli. Elpošana palēninās, pleci nolaižas, krūškurvis nedaudz atveras — it kā jūs būtu gatavi ieelpot ne tikai gaisu, bet arī pašu mirkli. Reizēm pār muguru pārskrien trīsas, kad dzirdat balsi, kas rezonē ar kaut ko iekšienē. Atvērtība nedzīvo galvā, bet gan izplešanās sajūtā: jūs nesaraujaties aizsardzības kamolā, bet iztaisnojas, kļūstat nedaudz lielāki par savu ķermeni. Tā nav atslābums, bet gan tieši gatavība būt aizkustinātam — un ķermenis atsaucas pirmais.

Aiz atvērtības slēpjas viens smalks uzskats: «es varu ļaut pasaulei ietekmēt mani, un no tā es nepārstāšu būt es pats». Vai arī tā pretējā puse: «ja es atvēršos, mani izmainīs — un es zaudēšu kontroli». Mūsu apziņa ir pieradusi kontrolēt: mēs zinām, kas ir labs, kas slikts, kas drošs. Atvērtība ir īslaicīgs šī filtra traucējums. Jūs piekrītat iepriekš nezināt, kā izvērtīsies sastapšanās ar jauno. Tas prasa uzticēšanos sev, kurai nav vajadzīgas garantijas. Psiholoģiski atvērtība ir atteikšanās no bruņām. Ne tāpēc, ka bruņas būtu sliktas, bet tāpēc, ka šajā brīdī jūs izvēlaties nevis aizsargāties, bet gan uzsūkt.

Kā tas tiek piedzīvots: jūs pamanāt, ka jūsos ir kļuvis plaši — it kā istabā pēc ilgstoša smacējuma būtu atvērts logs.

• Viss, kas nāk no ārpuses, sasniedz jūs bez izkropļojumiem: skaņa paliek skaņa, krāsa — krāsa, vārds neapaug ar tūlītēju nozīmi.
• Laiks palēninās, un jūs varat atšķirt tās nianses, kas agrāk paslīdēja garām: gaisma uz puteklīšiem, pauze starp divām notīm, sarunu biedra balss trīsēšana.
• Dažkārt atvērtība ir līdzīga klusām skumjām, bet bez sāpēm — vienkārši pasaule šķiet milzīga, un jūs esat daļa no šī milzīguma.

Iekšējais monologs:

• «Es nezinu, kurp tas mani aizvedīs, bet es palieku šeit».
• «Šim brīdim man nekas nav jādod, bet es to pieņemu pilnībā».
• «Mans ķermenis pats zina, kā elpot — man tas nav jāvada».
• «Es neesmu šīs pieredzes saimnieks, es esmu tās liecinieks».

No malas cilvēks atvērtības stāvoklī izskatās citādi. Viņš nesteidzas, nerosās, nepārtrauc. Viņa skatiens ir izplūdis vai, gluži pretēji, vērīgi pēta detaļas. Viņš var sastingt, ieklausoties, vai, gluži pretēji, maigi kustēties, it kā dejotu ar gaisu. Citi cilvēki bieži ievēro, ka šāds cilvēks ir «šeit, bet it kā ne gluži» — jo viņa uzmanība nav vērsta uz āru, bet gan atvērta pretī. Atvērts cilvēks reti runā daudz: viņa vārdi ir skopi un precīzi, jo viņš vispirms ir ielaidis iespaidu un tikai tad atbildējis. Ja kādreiz esat redzējis, kā kāds ilgi skatās uz mākoņiem vai klausās klusumā un nenovēršas — jūs esat redzējis atvērtību darbībā.

Attiecībās atvērtība ir prasme dzirdēt otru nevis kā vārdu kopumu, bet kā veselu pasauli. Kad viens no partneriem ir atvērts, otrs jūt, ka viņu klausās nevis atbildes dēļ, bet saprašanas dēļ. Tas rada īpašu tuvību: jūs pārstājat būt novērotājs un kļūstat par rezonatoru. Tomēr sociālā vide bieži veicina pretējo: mums māca «saglabāt seju», «neizrādīt vājumu», «būt gatavībā». Atvērtība sabiedrībā var tikt uztverta kā ievainojamība, īpaši biznesa vidē. Bet tieši tā ļauj pamanīt neizteiktas noskaņas, uztvert to, kas ir starp rindām — un būvēt tiltus tur, kur citi redz sienas.

Kādreiz atvērtība tika uzskatīta vai nu par kaprīzi, vai dievu dāvanu. Senajā filozofijā tā bija tuva sengrieķu maņu uztveres jēdzienam — spējai just, kas atšķīra dzīvo no nedzīvā. Viduslaiku kultūra mācīja «atvērtību dievišķajam», bet ar aizdomām raudzījās uz atvērtību pasaulīgiem iespaidiem — tas varēja novērst uzmanību no galvenā. Tikai romantisma laikmetā atvērtība sāka tikt vērtēta kā jūtīga dvēsele, un 20. gadsimtā humānistiskā psiholoģija tai piešķīra galvenās tuvu attiecību īpašības statusu. Mūsdienās atvērtība ir gandrīz vai greznība. Produktivitātes un informācijas trokšņa kultūra nemitīgi aicina mūs norobežoties, filtrēt, «optimizēt iespaidus». Mēs kļūstam aizsargāti, bet zaudējam spēju brīnīties. Izpratnes evolūcija iet pa apli: no dāvanas — uz grēku — uz tikumu — uz deficītu. Iespējams, nākamais solis ir apzināta izvēle būt atvērtam, neskatoties uz pasaules spiedienu.

• Atvērtība vs Gatavība: gatavība ir par gribu: noskaņots darboties, atsaukties. Atvērtība ir par jūtīgumu: atvērts uzsūkt, uztvert, pakļauties ietekmei. Gatavība ir savākta darbam; atvērtība ir plaši atvērta pretī.
• Atvērtība vs Ievainojamība: abas ir par plānu, caurlaidīgu ādu, caur kuru pasaule ienāk bez šķēršļiem. Tikai ievainojamības gadījumā caur to ienāk sāpes — ir viegli aizskart, ievainot; atvērtības gadījumā — skaistums un smalkums, atsaukšanās uz skaisto. Viena atvērtība, divas pieredzes: tas, kas padara neaizsargātu, padara arī jūtīgu.

Pretstats: Piesardzība — atvērtība ielaiž — jūs esat atvērts iespaidiem, cilvēkiem, jaunai pieredzei un ietekmei. Piesardzība paceļ vairogu — “piesargāšos, mazums kas”, un viss jaunais vispirms tiek pārbaudīts uz bīstamību, pirms tiek ielaists iekšā.

Atvērtība var kļūt pārmērīga: kad cilvēks ir tik atvērts, ka pazūd citu emocijās un iespaidos, nespēj “aizvērties” pat tad, kad tas nepieciešams. Tad tā pārvēršas ievainojamībā, kur katrs vārds skar līdz asinīm. Šajā polā — robežu zudums.

Bet ir arī cits pols — pilnīgs atvērtības trūkums. Cilvēks kļūst kurls pret skaistumu, pret citu sāpēm, pret jaunumu. Dzīve pārvēršas funkciju virknē, bet pasaule — objektu kopumā. Tā ir atmiršana. Psiholoģiskā veselība šajā jomā nav zelta vidusceļš, bet gan prasme izvēlēties: kad atvērties, bet kad palikt nepieejamam. Un galvenais — nenosodīt sevi par to, ka nevarat būt atvērti «vienmēr».

Dažādās kultūrās atvērtība tika interpretēta atšķirīgi. Dzenbudismā pastāv jēdziens «tukšs prāts» (mušins) — prāts, kas nepieķeras iepriekšējai domai un ir pilnībā atvērts pašreizējam brīdim. Sūfismā — stāvoklis «fana», izšķīšana dievišķajā, kad cilvēks kļūst par tīru trauku. Kristīgajā askētikā — «sirds satriekšana», spēja būt aizkustinātam no žēlastības. Japāņu estētika «mono no avare» — pārejošā skaistuma izjūta — prasa tieši atvērtību, lai uztvertu ķiršu ziedlapas skumjas. Visās šajās tradīcijās ir viens pavediens: atvērtība nav pasīva, bet prasa treniņu — prasmi atlaist kontroli, lai pasaule varētu jums pieskarties.

Literatūra

Mihails Prišvins dienasgrāmatās «Zemes acis» pārvērš vērošanas aktu ikdienas dievkalpojumā, kur katrs vārds kļūst par ieraudzītā nospiedumu. Autors māca lasītāju saskatīt parastā mežā dzīvu, elpojošu organismu, kas no cilvēka prasa pilnīgu klusumu sevī. Atvērtība šeit ir dvēseles saspringts darbs, kas tiecas uztvert tikko manāmās dabas zīmes.

Glezniecība

Kloda Monē glezna «Iespaids. Saullēkts» iemūžina to brīdi, kad gaisma vēl eksistē tikai kā dreboša migla virs Hāvras ostas. Izplūdušie oranžie un pelēkie triepieni atspoguļo rīta gaisa nepastāvību, liekot skatītāja acij pašai no nejaušiem krāsu plankumiem izveidot realitāti. Šī glezna sludina acumirkļa triumfu, apgalvojot, ka patiesā redze sākas tur, kur izzūd ierastā robežu skaidrība.

Mūzika

Džona Keidža «4′33″» radikāli pārdefinē mākslas robežas, pārvēršot autora nošu prombūtni par teritoriju, kurā valda absolūta jūtība pret apkārtējo pasauli. Koncertzāles klusumā ikviens apģērba švīkstiens, elpas vilciens vai tāla ielas trokšņa skaņa iegūst muzikāla notikuma statusu, pieprasot no klausītāja galēju koncentrēšanos. Šis darbs atsedz pašu uztveres struktūru, pierādot, ka mūzika rodas auss gatavībā tvert pašas dzīves pulsāciju.

Kino

Filma «Metāla skaņa» caur krasām pārejām no apdullinošās bungu rīboņas uz spiedošu tukšumu parāda, kā pasaule maina savas aprises, kad ierastie sajūtu kanāli ir bloķēti. Galvenais varonis, ejot ceļu no nolieguma līdz pieņemšanai, mācās atrast harmoniju klusumā, kur katra kustība un vibrācija kļūst par nozīmīgiem vēstījumiem. Sajūtot kopā ar Rubenu, kā pasaule pamazām iesūcas uztverē caur neredzamām vibrācijām un pieskārienu siltumu, jūs varēsiet dziļāk iegrimt šajā klusās skaidrības plūsmā, ļaujot sev izšķīst mirklī un iegūt iekšēju noturību.

1. Izvēlieties trīs rīta minūtes klusai pasaules ielaišanai. Sāciet ar mazumiņu: no rīta izvēlieties trīs minūtes, kad vienkārši sēžat un skatāties pa logu — nedomājat, nevērtējat, bet tikai ielaižat. Ja atnāk doma — lai tā iet. Ja ķermenis grib notrīsēt — lai notrīs. Jūs nevadāt šo procesu. Jūs tikai piekrītat būt par vietu, kur notiek pieredze.

2. Atmetiet pūliņus un ļaujiet atvērtībai izpausties dabiski. Nemēģiniet «kļūt atvērts» — tā ir pretestība. Atvērtība rodas pati no sevis, tiklīdz pārstāsiet to gaidīt.

3. Atmetiet ieradumu «tikt galā» — atļaujiet sev būt aizkustinātiem. Atvērtība nav savienojama ar bruņām. Ļaujiet iespaidiem iespiesties jūsos, nefiltrējot tos caur vērtējumu «jāturas». Tieši brīžos, kad jūs pārstājat aizstāvēties un piekrītat būt aizkustinātiem, dzimst patiess kontakta dziļums ar pasauli.

Atceros, sarunājoties ar draugu, pēkšņi aptvēru: mans prāts jau formulē nākamo jautājumu, kamēr viņa vārdi man iet secen. Tad es apstājos un vienkārši ļāvu viņa balsij būt — bez mērķa, bez nodoma. Tā arī ir atvērtības prakse. Jūs neko nedarāt, jūs ļaujat tam notikt.

Reizēm būt atvērtam blakus otram nozīmē atklāt, ka jūs dalāties neredzamā membrānā, caur kuru pasaule pieskaras jums, un ieraudzīt, ka savā caurlaidībā neesat viens.